Kādreizējais “tautu tēvs” esot sacījis: “Ir cilvēks – ir problēma, nav cilvēka – nav problēmas.” Šī prātula laika ritumā piedzīvojusi daudz variāciju.
Kādreizējais “tautu tēvs” esot sacījis: “Ir cilvēks – ir problēma, nav cilvēka – nav problēmas.” Šī prātula laika ritumā piedzīvojusi daudz variāciju. “Svaigākā” pieder Ministru prezidenta biedram Aināram Šleseram un viņa partijas biedram, īpašu uzdevumu ministram bērnu un ģimeņu lietās Aināram Baštikam. Abu ģeniālā priekšlikuma būtība izsakāma līdzīgi: ir Latvijā bērnunami – ir arī problēmas; lai problēmu nebūtu, bērnunami… jāslēdz!
Precizēsim, ko tieši “revolucionāras” idejas un politiskos priekšnesumus “fontanējošā” Latvijas Pirmā partija (LPP) Šlesera un Baštika kunga personās piedāvā slēgt. Abi saka – bērnunamus. Taču patlaban Latvijā eksistē dažādu statusu, vadības un pakļautības – vietējo un rajonu pašvaldību, vēl Sociālā palīdzības fonda pakļautības – iestādes.
Nākamais jautājums – kādēļ tiek piedāvāts slēgt bērnunamus? Vai tiešām tādēļ, ka vienā konstatēts brēcošs pārkāpums (deviņgadīgs puišelis piedzēries līdz nemaņai)? Bet tad jājautā – vai šis ir pirmais un vienīgais līdzīgais gadījums? Kas darīts, lai tādus nepieļautu?
Ticamāks tomēr ir kaut kas cits – ka tādā veidā partijas pārstāvji mēģina attaisnot savu politisko eksistenci. Jā, dzirdēts apgalvojums, ka Eiropas valstīs bērnunamu nemaz neesot. Tā gan gluži nav tiesa, jo tur bērnu aprūpē tomēr darbojas dažādas valsts palīdzības formas.
Bērnunami Latvijā, protams, ir “komūnu laiku” atavisms. Taču ne jau pats draņķīgākais. To svarīgākais uzdevums ir palīdzēt bērniem gan fiziski, gan morāli sagatavoties patstāvīgai dzīvei. Tas ir cēls mērķis. Cēls, grūts un… dārgi maksā visiem, bet visvairāk – pašiem bērniem, šo namu audzēkņiem. Jo šīs mūsdienu “komūnas” patiešām ir tālas no pilnības.
Pašlaik Latvijā kopumā ir 63 līdzīga tipa iestādes, kurās uzturas bērni, lai saņemtu valsts garantēto sociālo palīdzību. Aptuveni 4000 iemītnieku ir milzīgs skaitlis tādai mazai valstij. Turklāt labākajā gadījumā tikai 49 procenti no bērnunamu audzēkņiem spēj iekārtoties dzīvē – ja ar to saprotam patstāvīgu darbu. Vai pie tā var vainot tikai bērnunamus? Vai efektīvākā izeja ir – tos slēgt? Vai tam esam gatavi?
Vairāk nekā desmit gadu esam lauzuši šķēpus par bērnu adopcijas vienkāršošanu – necik tālu neesam tikuši. Tostarp ITIN NEKAS nav ticis darīts, lai reāli mazinātu nelabvēlīgo ģimeņu skaitu, mazinātu dzeršanas postu, ieviestu atvieglojumus un piešķirtu pabalstus trūkumcietējiem.
Ja arī izdosies bērnunamu audzēkņus “sadalīt” pa ģimenēm, paredzot audžuvecākiem piešķirt vienreizēju pabalstu 1000 latu apmērā, vai tādēļ vien samazināsies mazo pariju daudzums, kļūs mazāk maznodrošināto ģimeņu, alkoholiķu, noziedznieku?
Būtu brīnišķīgi, ja visas šīs un vēl citas problēmas varētu likvidēt ar vienu spalvas vilcienu: slēgt! Tomēr ļaunuma sakne nav pārkāpumi vienā vai vairākos bērnunamos, sakne ir sabiedrības daļas sociālais pagrimums. Arī valdībai par to pienākas “paldies”. Un pret to jācīnās ar citiem līdzekļiem. Kompleksi. Slēgt visus bērnunamus – tas atgādina Andropova laikos ieviesto šņabja tirdzniecību no pulksten 14. Kaut gan arī mūsdienu politiķiem ir raksturīga līdzīga pieeja: ja kaut kas nestrādā tā, kā gribētos, – jāslēdz. Tirgu “Latgalīte” – ciet. Bērnunamus – ciet. Varbūt, ja gana labi nestrādā Ministru kabinets, arī tas būtu jāaizklapē? Laikam tomēr ar slēgšanu, likvidēšanu un aizliegšanu vien nekas labs nav panākams. Ja izeja būtu tik vienkārša – ja kaut ko likvidējot, gūtu pozitīvu rezultātu –, šīs metodes iedibinātāji varētu pretendēt vismaz uz Nobela prēmiju.
