Reizē ar ES līdzfinansētā projekta “Ekonomiskās un sociālās kohēzijas pasākumi Zemgalē – reģionālā partnerība” īstenošanu noslēdzies ES ilgtermiņa eksperta Somijas Tamperes reģiona pārstāvja Timo Kirko – Jākolas aptuveni gadu ilgais darbs Zemgalē.
Reizē ar Eiropas Savienības (ES) līdzfinansētā projekta “Ekonomiskās un sociālās kohēzijas pasākumi Zemgalē – reģionālā partnerība” īstenošanu noslēdzies ES ilgtermiņa eksperta Somijas Tamperes reģiona pārstāvja Timo Kirko – Jākolas aptuveni gadu ilgais darbs Zemgalē.
Šajā laikā pieredzējušais speciālists sniedzis neskaitāmas konsultācijas un praktiskus padomus visas Zemgales un tās attīstības aģentūras stratēģijas izstrādāšanā, piedalījies semināros par partnerības veidošanu plānošanas reģionā un ES strukturālo fondu izmantošanas iespējām nākotnē, palīdzējis tapt vairākiem konkrētiem projektiem ar ārzemju partneru piesaistīšanu, noorganizējis virkni ārzemju biznesmeņu vizīšu Zemgalē un reģiona speciālistu, kā arī Lauksaimniecības universitātes zinātnieku pieredzes apmaiņas braucienus uz Somiju, apmeklējis daudzus ražošanas uzņēmumus Zemgales pilsētās un rajonos. Cienījamam ekspertam radies pilnīgs priekšstats par Zemgali un tās attīstības iespējām pēc Latvijas iestāšanās ES. Par to pirms aizbraukšanas uz Somiju Timo Kirko – Jākola “Zemgales Ziņām” sniedza interviju.
Kā jums šķiet, vai Latvijā nodzīvotais gads aizritējis ātri?
Ja palūkojos atpakaļ uz visu Latvijā nodzīvoto laiku, šķiet, ka gads paskrējis ļoti strauji, taču, atceroties ziemas mēnešus – janvāri un februāri –, kad nedēļu nogales te vajadzēja pavadīt vienam, jutos mazliet vientuļš. Ziema atnāca ļoti ātri, bet pavasaris kavējās, tāpēc laiks starp abiem gadalaikiem likās ļoti garš. Jebkurā gadījumā ziema Latvijā tomēr bija maigāka, nekā esmu pieradis pie tās Somijā. Arī dienas šeit nebija tik īsas kā manā zemē.
Vai izdevās paveikt visu projektā iecerēto?
Jā, man ir mierīgs prāts, jo šķiet, ka visu, ko Zemgalei šajā laikā varēju dot, esmu arī sniedzis. Ja nu vienīgi ar dažiem projektiem vajadzēja mazliet ilgāk pastrādāt, taču arī šajā jomā paveikts daudz. Izstrādāts paraugs, kā pasniegt projekta ideju. Šajā darbā man palīdzēja īstermiņa eksperti no Īrijas. Esam daudz braukuši pa rajoniem un skaidrojuši cilvēkiem, kā idejas, kas lido gaisā, fiksēt dokumentā.
Vai, jūsuprāt, Zemgale un attīstības aģentūra ir gatava darbam ar ES strukturālajiem fondiem?
Droši varu apgalvot, ka ir, jo vasarā apstiprinātais projekta pieteikums par amatniecības attīstību Zemgalē bija pirmais, kas paredz piesaistīt strukturālo fondu naudu. Protams, ir liels risks tūlīt ķerties klāt lieliem projektiem. Jāsāk ar mazākiem, lai uzkrātu pieredzi. Taču patlaban vienam projektam jau seko nākamie, un tāpēc man liekas, ka viss iet uz priekšu ļoti labi. Manuprāt, Zemgales Attīstības aģentūras loma reģiona attīstībā ir līdzīga tai, kāda izveidojusies Somijā, jo arī tur aģentūrām nav lēmuma pieņemšanas varas. Aģentūras darbojas kā koordinējošās institūcijas starp ES un valsts līmeni, kā arī pašvaldībām. Parasti tās vispirms informāciju, kas nāk no ES, saņem valsts līmenī un atbild par tās turpmāku izplatīšanu pašvaldībās un biznesa struktūrās.
Jūs bieži esat ticies ar dažādiem uzņēmējiem Zemgalē. Kādu iespaidu šīs tikšanās ir atstājušas?
Tik tiešām tikšanos bijis daudz, pārsvarā ar Latvijas un ārzemju kopuzņēmumu pārstāvjiem. Taču patīkamākais ir tas, ka gandrīz visi uzņēmēji, ar kuriem esmu runājis, bijuši apmierināti ar pakalpojumiem, ko pašvaldības sniedz attiecīgajā teritorijā. Turklāt viņi ir apmierināti arī ar vispārējo biznesa klimatu šeit. Gandrīz visiem sastaptajiem uzņēmējiem ir konkrēti plāni, kā paplašināt vai modernizēt ražošanu, bet pagaidām nav noskaņojuma rakstīt projektus ES strukturālo fondu izmantošanai, jo viņiem ir rūgta pieredze darbā ar PHARE programmas projektiem, kad pārlieku lielās birokrātijas dēļ daudzi solījumi palika neizpildīti. Tagad jāpieliek lielas pūles, lai atgūtu uzticību.
Ar ko potenciālo investoru skatījumā Zemgale varētu būt pievilcīga?
Zemgale nav homogēna, un pastāv atšķirības starp rajoniem, taču, ja, piemēram, runājam par Jelgavu, tad, manuprāt, liels potenciāls ir mašīnbūvei. Ja zemgalieši spēs noturēt saprātīgā līmenī darbaspēka cenas un inflācija nebūs pārāk liela, tad attīstībai vajadzētu ritēt sekmīgi. Vēl Zemgalē svarīgi būtu saglabāt pārtikas pārstrādes uzņēmumus. Turklāt novadā ir augsts intelektuālais potenciāls. Šinī ziņā liela nozīme ir Lauksaimniecības universitātei. Minētās augstskolas projekti, kas saistīti ar zinātnes un tehnoloģiju parka, dažādu biznesa inkubatoru izveidi, zinātnisko pētījumu komercializāciju un vispār universitātes atvēršanu biznesam, ir svarīgi faktori visa reģiona attīstībā.
Kas, pēc jūsu domām, visvairāk kavē Zemgales līdzsvarotu attīstību?
Manuprāt, lielākā problēma ir starta kapitāla trūkums. Tiesa, ES strukturālie fondi piedāvā dažādas iespējas, kā iegūt arī šo starta kapitālu. Taču, ja no investīciju viedokļa būtu jāizvēlas, kuras nozares visvairāk attīstīt, es ieteiktu pēc iespējas stabilākas, piemēram, metālapstrādi, jo šādu uzņēmumu nekad nevarēs tik ātri pārvietot uz kādu citu vietu kā, teiksim, tekstiluzņēmumu. Šāda veida uzņēmuma pārcelšana uz citu vietu, piemēram, Ķīnu, kur ir lētāks darbaspēks, no investora prasīs aptuveni tikpat daudz līdzekļu, cik uzņēmuma atvēršana. Taču, ieguldot naudu metālapstrādes uzņēmuma celtniecībā un iekārtu iegādē, investors rēķināsies ar ilgstošu un stabilu darbību. Latvijā bieži esmu dzirdējis, ka ceļu sliktais stāvoklis kavē attīstību, taču, manuprāt, tai nav jābūt prioritātei.
Ko varat teikt par Latvijā sastaptajiem cilvēkiem un kultūru šajā zemē?
Cilvēki ir ļoti eiropeiski, un jums ir daudz eiropeiskāka kultūra nekā pie mums Somijā. Esmu ievērojis, ka jums ir ieradums dot bučas uz abiem vaigiem, kā tas ir, piemēram, Francijā. Manuprāt, Latvijā cilvēki ļoti mīl operu, teātri un ir pieraduši izmantot to pakalpojumus. Dzīvodams šeit, ziemas mēnešos es jutos noguris, tālab sestdienās un svētdienās centos vairāk atpūsties, turklāt nogurdina tas, ka visu laiku ir jārunā svešvalodā. Taču vasarā, kad ciemos atbrauca sieva un dēls, apmeklējām daudzas Latvijas skaistākās vietas. Man ļoti iepatikās Liepāja. Šajā laikā kopumā Latvijā esmu nobraucis aptuveni 15 000 kilometru. Daudzas reizes ar ģimeni esam bijuši Aizkrauklē, Bauskā, kur peldējāmies Daugavā un Lielupē.
Agrāk somi uz Latviju galvenokārt devās izklaidēties, iegādāties lētus alkoholiskos dzērienus, taču tagad vairāk attīstās darījumu tūrisms.
Taisnība, taču lētā alkohola tīkotājiem nav jādodas tālāk par Tallinu. Somu tūristi parasti piektdienā agri no rīta izbrauc no Helsinkiem un piektdienas pēcpusdienu, sestdienu pavada Latvijā, bet svētdien agri no rīta sāk ceļu atpakaļ uz Somiju. Uz Latviju pārsvarā dodas somu ģimenes, kas vēlas apmeklēt Jūrmalu, tāpēc būtu svarīgi paplašināt tūrisma objektu skaitu un panākt, lai somu tūristi brauktu arī uz Jelgavu un iegrieztos Latvijas keramikas veikalā, aizbrauktu uz Tērveti.
Vai plānojat uzturēt un paplašināt kontaktus ar Latviju un Zemgali?
Mans vārds jau ierakstīts vienā ES projektā, kura ietvaros kā īstermiņa eksperts strādāšu Latvijā. Ja projekts izrādīsies veiksmīgs, jūsu zemē pavadīšu aptuveni trīsdesmit dienu, taču strādāšu nacionālā līmenī. Katrā ziņā noteikti uzturēšu sakarus arī ar Zemgali. Bet citādi atgriežos savā pastāvīgajā darbavietā Tamperes Reģionālajā padomē.
