Vakar raksta “Dziļāk siera pasaulē” nobeigumā aicinājām lasītājus piedalīties minikonkursā un atbildēt uz jautājumu, kā sauc siera šķirni, ko Latvijā kopš pagājušā gada trīsdesmitajiem gadiem ražo Vācijas “Bakšteina” siera vietā.
Vakar raksta “Dziļāk siera pasaulē” nobeigumā aicinājām lasītājus piedalīties minikonkursā un atbildēt uz jautājumu, kā sauc siera šķirni, ko Latvijā kopš pagājušā gada trīsdesmitajiem gadiem ražo Vācijas “Bakšteina” siera vietā.
Zvanītāju bija daudz, un viņu zināšanas par sieru – gana plašas. Tomēr samērā vienkāršā pareizā atbilde – “Zemgales” siers – ienāca prātā tikai kādai kundzei no Ozolniekiem, kura samērā pikti uzstāja, ka pareizāka atbilde būtu bijusi – “Latvijas” siers.
Viņa esot “apgriezusi otrādi” visus grāmatu plauktus, un tikai beidzot radusi apstiprinājumu, ka arī “Zemgales” siers tomēr varētu būt mantojis “Bakšteinas” garduma īpašības.
Nav jau brīnums, ka minikonkursā uzvarēja tieši viņa – Elizabete Reiņikova, bijusī Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas fakultātes pasniedzēja!
Viņa priecājās par Siera kluba krāšņo un receptēm bagāto kalendāru, bet “Ziņas” – par iespēju iepazīties ar ļoti interesantu cilvēku. Gan kādreiz ar Elzas kundzi un viņas mūža pieredzi iepazīstināsim arī lasītājus! Viena no viņas atziņām ir šāda: “Esmu pavecāka dāma, tādēļ atceros, kā agrā jaunībā, Ulmaņlaiku Latvijā, veikalā ieejot, kārdinoši smaržoja sieri! Mūsdienās lielākais trūkums ir tas, ka sieri netiek pienācīgi nogatavināti. Tādēļ tiem nav arī pienācīga aromāta. Visi tik līdzīgi.
