Uz “Labās tīrības sajūtas” izrādi sestdien Jelgavas kultūras namā režisors Dž.Dž.Džilindžers, visticamāk, neieradīsies.
Uz “Labās tīrības sajūtas” izrādi sestdien Jelgavas kultūras namā režisors Dž.Dž.Džilindžers, visticamāk, neieradīsies. Dailes teātra mājvietā tai pašā vakarā rādīs viņa jauniestudējumu “Vagīnas monologi”, un no publikas vēl joprojām varot sagaidīt visu ko. Vērot izrādi, kuras laikā skatītāji mēdz celties kājās, skaļi protestēt un, cēliena vidū aizejot, ar blīkšķi aizcirst durvis – tas neapšaubāmi ir interesantāk.
Tiesa gan, neiepazīta Džilindžeram ir arī Jelgavas publika. Tāpat kā spēles vieta. Tāpēc apmaiņā pret informāciju par kultūras nama zāles akustiku viņš piekrita atbildēt uz dažiem jautājumiem par sevi, teātri un iestudējumu, ko dienu pēc jelgavniekiem vērtēs oriģināldramaturģijas skates žūrija.
Lugā par kādas laika garam nepiemērotas intelektuāļu ģimenītes drūmo eksistenci dramaturgs un politiķis Pauls Putniņš vēlas kariķēt, izsmiet politiskās neangažētības “labo tīrības sajūtu” – izplatītu viņa garīgā darba biedru vidū. Par ko ironizē tu: vai tevi jebkādā mērā interesē lugas sociālais vēstījums?
Parasti jau, atklāti sakot, neinteresē. Bet šis bija tāds gadījums: teātra pasūtījuma darbs – vienīgā reize, kad netaisīju izrādi pēc materiāla, kuru pats esmu izvēlējies. Teātrī vienmēr mēģinu distancēties no visādiem sociālajiem aspektiem. Šoreiz, meklējot materiāla “atslēgu”, sākumā diezgan ilgi strādājām pie galēji reālistiska varianta.
Iznākumu par reālpsiholoģisku gabalu gan nevar saukt. “Atslēgšanās” ir tāda kā “metakritika”: karikatūra par karikatūru, ironija par ironiju…
“Tyipa tavo.” Sākumā likās – līdz saknēm patiesi spēlējot, pats no sevis izveidosies kaut kāds ārprātīgs absurds. Bet tas, kas veidojās, man nepatika: ideja nedarbojās, bija vienkārši garlaicīgi. Nākamo izmēģinājām pašreizējo risinājumu, un man liekas, luga atslēdzās diezgan veiksmīgi. Putniņš, protams, bija ļoti izbrīnīts. Viņš to visu patiešām bija iecerējis kā reālpsiholoģisku norisi. Kaut gan pati valoda ir tādā hipertrofētā formā, kas neatbilst reālpsiholoģiskai izteiksmei. Tāpēc arī pretojās tādai pieejai.
Ko līdzīgu par dramaturga ieceres un mēģinājumu rezultāta atšķirībām varētu teikt arī Agris Krūmiņš, “Labo tīrības sajūtu” iestudēdams Jelgavā pirms dažiem gadiem…
Esmu to redzējis, vēlāk, ierakstā, protams, – kad biju pabeidzis savējo. Jo iespaidojies jau gribot negribot: ja ieraugi kaut ko pilnīgi ģeniālu, pašam vairs negribas neko taisīt; ja izrāde ir nekāda, paliek žēl cilvēku, kas tik ilgi ar to visu ņēmušies, un arī tas mazina darba prieku.
Un Krūmiņa variants?
Tāds pa vidu. Nu, normāli, teiksim tā. Viņš, protams, lugu bija saīsinājis. Mēs neizmetām nevienu vārdu. Konsekventi. Jo Pauls teica: ja nevienu vārdu neizmetīsiet, tas jebkurā gadījumā būs lieliski.
Pie apzīmējuma “lieliski” viņš arī palika?
Jā. Kaut arī, protams, bija tūkstoš iebildumu – diezgan negaidīts tas viss viņam bija, jo nekādus mēģinājumus viņam nerādījām. Pirmoreiz to visu viņš ieraudzīja tikai pirmizrādē, tā teikt, tika nolikts fakta priekšā.
Atsauksmes par mūziku noteikti dzirdi dažādas.
Tāds mūzikas izmantojums – brīžiem paradoksāls un neadekvāts, brīžiem varbūt pat bezgaumīgs –, domāju, piemīt tikai man. Ne tikai šai izrādei. Ja apskatīsies jauno – Fasbindera “Petras fon Kantas rūgtās asaras” –, tās “saundtreks” ir no “Spleen”, “Bi 2”, “mumijtroļļiem”, Merilina Mensona. Kaut arī vācu luga it kā. Pret to var būt iebildumi, bet es lieku “muzičku” tā – kā man patīk. Pretēji spekulācijām ar gataviem priekšstatiem par izrādes muzikālo noformējumu.
Kādas ir tavas domas par teātra sociālo/politisko angažētību/neangažētību: vēlamo/esošo?
Visas tās sociāli aktīvās un politiskās lietas tomēr ir tik viendienīgas, turklāt pietiekami labi atspoguļotas presē… Teātrim ar to strādāt pavisam noteikti ir muļķīgi: ja izrādi spēlē divus trīs gadus, tā neizbēgami noveco. Jārunā par vispārcilvēciskām lietām: sociālie apstākļi var būt tikai kā pamats sarunai par to, kā tie ietekmē cilvēka eksistenciālo situāciju.
Tev pieder arī tāda atziņa: ja režisors neiestudē par savu naudu, skatītājam ir tiesības uz saprotamu izrādi.
Pats svarīgākais ir komunikācija. Man jau nav interesanti taisīt izrādi, kur es kaut ko “samudrīšu” un neviens neko nesapratīs. Ja tev ir ko teikt, tu gribi to kādam izstāstīt, gribi, lai tevi saprot. Šai ziņā brīžiem “klibo” latviešu kino, tērējot lielu naudu, bet neizjūtot atbildību par skatītāju piesaistīšanu. Jo filma pieder viņiem. Manas izrādes nepieder man, un, ja zāle būs tukša, nākamās iespējas man nebūs. Un nebūs nekāda prieka – ne man, ne aktieriem.
***
Pauls Putniņš
“Labā tīrības sajūta”
Lomās: Pēteris Liepiņš, Akvelīna Līvmane, Valdis Liepiņš, Zane Vaļicka, Zane Burnicka.
Režisors un scenogrāfs – Dž.Dž. Džilindžers
Kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa
Gaismu mākslinieks – Harijs Zālītis.
