“Akvarelis ir mirkļa pļurinājums, kas prasa daudz ūdens un maz prāta,” tā, savā jubilejas izstādē smiedamies, rezumēja Visvaldis Garokalns. Tāds jau ir mākslinieks: viņš prot visā atrast smieklīgo.
“Akvarelis ir mirkļa pļurinājums, kas prasa daudz ūdens un maz prāta,” tā, savā jubilejas izstādē smiedamies, rezumēja Visvaldis Garokalns. Tāds jau ir mākslinieks: viņš prot visā atrast smieklīgo.
Atklāšanā jubilārs vaicāja sev un citiem: “Sakiet, kad sākas vecums?” Skatoties uz viņu, nudien liekas, ka 70 gadu nav tas laiks, kad iezīmējas vecuma robeža: tas pats staltums, dzirkstošais humors un elegance, kas bija kaut vai pirms gadiem divdesmit.
Lai nu paliek vecums, kas Visvaldim Garokalnam nemaz nepiestāv, būtiskais ir paveiktais. Te nu jāteic, ka viņš savā mūžā ir padarījis daudz un Jelgavas kultūras un mākslas dzīvē ierakstījis ne vienu vien nozīmīgu lappusi.
Jāpiebilst gan, ka jubilāru par savējo sauc arīdzan kuldīdznieki (Rumbas pagasta Vecvagaros viņš sāka savu dzīves ceļu un lieliska pedagoga un gleznotāja Jēkaba Bīnes vadībā – arī gaitas mākslā) un liepājnieki (mācījies Liepājas lietišķās mākslas vidusskolā un vēlāk tur strādājis par pedagogu), tagad arī lapmežciemnieki (Lapmežciemā Visvaldis Garokalns dzīvo pašlaik). Tomēr jubilāra nozīmīgākā un bagātākā dzīves daļa ir pagājusi Jelgavā, kur viņš bijis gan pilsētas galvenais mākslinieks, gan vadījis Tautas gleznošanas studiju, gan 15 gadu bijis Mākslinieku savienības Jelgavas organizācijas valdes priekšsēdis.
Visvaldis Garokalns ir izteikts sabiedrības cilvēks, taču nekad gleznotājs nav pārstājis akvarelēt. Tiesa, pēdējā laikā viņš ir izmēģinājis roku arīdzan eļļas glezniecībā. Tomēr akvarelis bijis tas, kas vairojis un stiprinājis viņa popularitāti ne tikai mūsu pilsētas iedzīvotājos, bet visā Latvijā.
Mūsu valsts dzīvē ir pietiekami daudz mākslinieku, kas iekarojuši savu vietu mākslā tieši ar akvareli, un Visvaldis Garokalns ir viens no viņiem. Par to varam pārliecināties arī izstādē. Tajā vecākais akvarelis datēts ar 1966. gadu, kad mākslinieks vēl dzīvoja Liepājā. Tas noteica tā laika darbu tēmu – jūra, visbiežāk ostas skati. Tonāli tumši, piesātināti ar spožiem krāsu kontrastiem, plašiem pludinājumiem tie stāsta par autora meistarību savaldīt ūdens stihiju un pakļaut krāsas savai gribai, savām iecerēm, par viņa ilgām pēc brīvības, piedzīvojumiem, romantikas.
70. gados Visvaldis Garokalns iekaroja savu vietu latviešu akvareļglezniecībā un sasniedza savu augstāko slavas laiku. Mākslinieks bija viens no tiem, kas tolaik pievērsās latviešu strēlnieku tēmai. Būdams strēlnieka dēls, viņš akvareļos nestāstīja par “streļķiem” kā varoņiem, kas laika gaitā kļuvuši par senu dienu leģendu, tik glaimojošu mūsu tautai. Viņa darbos tie atkal kļuva dzīvi cilvēki, kas nepārtraukti, ik brīdi, ik stundu atkal un atkal metas kaujā, tiek ievainoti un mirst. Visvalža Garokalna akvareļos līdz ar jaunajiem latviešu zēniem par viņu ciešanām un zaudētajām dzīvēm sēro viņu tuvākie draugi – zirgi un pat daba. Streļķi neizkliedz urrāsaucienus, viņiem neuzgavilē tauta, uzvaru prieks ir palicis aiz muguras. Viņus gaida cīņu sīvums, ložu šaltis, neizbrienami purvi, sniegputeņi, arī vientulība un aizmirstība. Likās, ka autors ir viens no viņiem, tik emocionāli sabiezināti un traģiski ir šie darbi. Tieši šāds strēlnieku tēmas pavērsiens, kas tobrīd bija svaigs un neierasts, atnesa autoram slavu un skatītāju cieņu.
Sākumā šie akvareļi bija stāstošāki, vēlāk kļuva arvien vienkāršāki un tiešāki. Palīdzēja dažādu tehnisko paņēmienu apgūšana, drosmīgāki, arvien dekoratīvāki krāsu salikumu meklējumi, kas pilnīgāk spētu izteikt viņa emocionālo pieredzi.
Vēlāk – tas jau bija 80. gados – viņš pamazām no šīs tēmas atkāpās un pievērsās krāsās košām lauku ainavām ar zirgiem un pēc tam – atkal jūrai. Šos akvareļus sevišķi iemīļoja iedzīvotāji, un nu tie neskaitāmos variantos un krāsu kombinācijās sastopami daudzos dzīvokļos un iestādēs. Šie darbi ir dzīvespriecīgi, gaiši un krāsaini un apliecina autora neizsmeļamo tehnisko varēšanu.
Mākslinieks patiesi brīvi akvarelē, ļaudamies mirkļu varai. Viņam viss padodas viegli, kā iemīļotu ziņģi pie sevis dungojot. Tā vien liekas, ka gleznojot Visvaldis Garokalns cenšas aizmirst savu ikdienu. Taču vieglums, ja neatrod sev jaunus mākslinieciskos uzdevumus, augstākus par savām šābrīža spējām, ir mānīgs, var novest pie rutīnas. Tāpēc gribas novēlēt jubilāram atgriezties pie jaunības trakulībām, kas uztur svaigu radošo garu. Vecums iestājas tajā brīdī, kad vairs neko nevēlies mainīt.
