Labu laiku esmu distancēts no Jelgavas Autobusu parka. Tomēr arī no malas var secināt, ka kaut kas noteikti nav kārtībā, ja reiz situācija nonākusi līdz streikam.
Labu laiku esmu distancēts no Jelgavas Autobusu parka. Tomēr arī no malas var secināt, ka kaut kas noteikti nav kārtībā, ja reiz situācija nonākusi līdz streikam. Man grūti analizēt katras strīdā iesaistītās puses argumentus, tādēļ arī secinājumus izdarīt būtu pārsteidzīgi. Tomēr mans viedoklis ir tāds, ka individuālā uzņēmēja līgumi sabiedriskajā transportā vispār nebūtu pieņemami. Šādus līgumus savas vadīšanas pirmajā piegājienā ieviesa direktore Viktorija Ļubļinska. Pieņemu, ka toreiz tie bija attaisnojami, lai gan arī tad tos neatbalstīju. Šāda darba attiecību forma derēja, lai atjaunotu autobusus. Tas izdevās, taču tā nevar palikt uz visiem laikiem, jo “komplektā” nāca arī lieli mīnusi.
Pirmkārt, šķiet, neviens joprojām nezina, vai Jelgavā esam tik bagāti, lai varētu atļauties atteikties no ievērojama pienesuma pilsētas budžetā iedzīvotāju ienākuma nodokļa veidā. Varbūt, ka pilsētas tēvi spriež arī tā: mēs to nodokli varētu saņemt, bet tas būtu jāatdod Autobusu parkam kā dotācija. Te savs vārds jāsaka ekonomistiem.
Nākamā problēma: ne jau katrs cilvēks ir spējīgs būt par uzņēmēju. Daudzi priecājas, kabatā sajutuši lielāku naudu, bet, kas būs pēc tam, ar ko jārēķinās, – par to nedomā. Pieļauju, ka ļoti maza daļa no AP šoferiem – individuālā darba veicējiem – izdarījusi kaut kādus sociālos maksājumus. Ja tas tā, tad viņi nākotnē saskarsies ar lielām problēmām, turklāt tās skars ne tikai viņus pašus, bet pilsētu kopumā. Spriediet: ja cilvēks, sasniedzis pensijas vecumu, secina, ka pensijā viņam aprēķināti, nosacīti, teiksim, pieci lati, tad viņš līdz ar to papildinās mūsu pilsētas maznodrošināto pulku. Tātad AP un pilsētas Domes vadības pašreizējai attieksmei var būt tālejošas sekas. Cik lielā mērā tas mūs visus varētu skart, par to vajadzīgs pētījums. Vai kāds par to ir domājis?
Kāda būtu izeja? Viennozīmīgi – jāslēdz darba līgumi ar šoferiem. Es labi saprotu strādājošos. Ja kāds saslimst vai, nedod Dievs, gadās cita problēma (šofera darbs ir bīstams, viņi, piemēram, var ciest satiksmes negadījumā), ko tad viņi darīs? Tādēļ šāda attieksme pret šoferiem, manuprāt, vienkārši nav humāna. Līdzīgas darba attiecības varētu piedāvāt tiem, kas labprātīgi tam piekristu. Taču pašlaik viss notiek “spaidu kārtā” – ja tu gribi pie mums strādāt, noteikumi ir tādi. Šīs autoritārās pieejas dēļ arī radusies krīzes situācija, kas izvērtās streikā.
Grūti prognozēt, kā situācija atrisināsies. Jūtu, ka administrācija konfliktu mēģina dzēst pamazām – pa drusciņai kaut ko atmetot šoferiem. Un skatās: ja viņi ar to samierināsies, vairāk varēs arī neko nedot. Tiek piedāvāti pusrisinājumi. Rajona šoferiem kā kauls tagad pamesta iespēja slēgt līgumus. Tas atgādina mēģinājumu glābt situāciju. Vai izdosies – tas ir abu konfliktā iesaistīto pušu rokās.
