Visai tautai svarīgos brīžos notiek lieli ekumeniski dievkalpojumi, kuros kopā sanāk gan luterāņu, gan katoļu, gan baptistu un pareizticīgo garīdznieki un viņu draudžu locekļi.
Visai tautai svarīgos brīžos notiek lieli ekumeniski dievkalpojumi, kuros kopā sanāk gan luterāņu, gan katoļu, gan baptistu un pareizticīgo garīdznieki un viņu draudžu locekļi. Tā tas bija arī 18. novembrī, kad valsts dibināšanas 85. gadadienas dievkalpojumu luterāņu Sv.Annas baznīcā vadīja Jelgavas katoļu diecēzes bīskaps Antons Justs. Svētku noskaņā lūdzu bīskapu pastāstīt par ekumenisma tradīciju.
Kā jūs izjūtat šo tradīciju? Vai nav savādi katoļu garīdzniekam sprediķot luterāņu baznīcā?
Tas man ir pazīstams jau no trimdas laikiem, kad 18. novembrī, Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā sanācām kopā gan luterāņi, gan katoļi. Tas ir ļoti vienkārši un saprotami arī mūsdienās. To juta gan 18. novembra dievkalpojumā, gan atklājot pieminekli valsts pirmajam prezidentam Jānim Čakstem, gan arī citos svētkos un svētbrīžos. Mums, visiem ticīgajiem, ir kopējs mērķis – lai Latvija augtu, neizputētu! Lai attīstītos demokrātija un visi cilvēki šeit justos kā brāļi un māsas. Pasaulē un arī Latvijā ir gan bagātie, gan nabagie, taču tiem, kuriem dots vairāk materiālo vērtību, nevajadzētu nabagajiem vienkārši pagriezt muguru.
Kādi ir ekumeniskās sadarbības virzieni pasaulē?
Tie ir miers un dzīvība kā visdārgākā pasaules manta. Par pirmo ir diezgan skaidrs. Taču par otro vērtību notiek diskusijas gan saistībā ar abortiem, gan eitanāziju. Nav tiesa, ka sabiedrībai ir vajadzīgi tikai veseli un stipri cilvēki. Tāds ir pagānisma uzskats. Man ļoti interesanta šķita intervija kristīgajā televīzijas raidījumā “Vertikāle” ar luterāņu arhibīskapa Jāņa Vanaga kundzi. Izrādās, ka Vanagu ģimenē bija smaga situācija, kad ārsti ieteica izdarīt abortu, jo pastāvēja pat 95% varbūtība, ka viņu gaidītais bērns piedzims neārstējami slims. Protams, sprediķot par šo problēmu ir viens, taču pieņemt personīgu lēmumu – pavisam kas cits. Te iezogas šaubas, vai šis gadījums nav īpašs, tā sacīt, izņēmuma stāvoklis. Tomēr Vanagi rīkojās pēc savas kristiešu sirdsapziņas. Starp citu, arī bērns, paldies Dievam, piedzima vesels un attīstās labi.
Atzīmējot pāvesta Jāņa Pāvila II nopelnus, tiek runāts par viņa ekumenisko darbību. Arī pirms desmit gadiem Rīgā viņš vadīja dievkalpojumu nevis katoļu, bet luterāņu – Doma baznīcā.
Svētais Tēvs savā iniciatīvā ir gājis tālāk. Apmēram desmit procentu sava valdīšanas laika viņš pavadījis ceļojumos un ir pirmais katoļu baznīcas vadītājs, kas satiekas ne tikai ar kristīgo konfesiju pārstāvjiem, bet arī ar citu reliģiju garīdzniekiem – musulmaņiem, brahmaņiem, jūdaistiem, budistiem utt. Protams, šie cilvēki neatzīst, ka Jēzus Kristus ir Dieva dēls, Tēva, Dēla un Svētā gara trīsvienību. Galvenais šo kontaktu motīvs ir miers pasaulē. Vatikānā pāvesta Jāņa Pāvila valdīšanas laikā ir izveidota pat atsevišķa komisija jeb ministrija, kas nodarbojas ar sadarbību ar pasaules reliģijām. Par to, ka savā sabiedriski politiskajā darbībā Svētais Tēvs tiešām ir izcils, liecina arī fakts, ka miera un cilvēcības vārdā viņš tikās pat ar tādu komunistisku diktatoru kā Fidelu Kastro un abi spēja sarunāties.
