Nepamatotas izrādījās 18. novembra koncerta – Imanta Kalniņa oratorijas “Rīta cēliens” atskaņojuma – mākslinieciskā vadītāja Aigara Merija – Meri vismazākās un vislielākās bažas.
Nepamatotas izrādījās 18. novembra koncerta – Imanta Kalniņa oratorijas “Rīta cēliens” atskaņojuma – mākslinieciskā vadītāja Aigara Merija – Meri vismazākās un vislielākās bažas.
“Vismazāk raizējos par koriem, visvairāk – par to, kā viss “ies kopā”,” pirms koncerta kultūras namā atzina diriģents, ar pēdējo domādams trīs kolektīvu (Sv.Annas draudzes kora, “Zemgales” un “Mītavas”) kopkora, Jelgavas bigbenda, solistu (soprāna Antras Bigačas, tenora Viestura Jansona un basa Andra Gaiļa), teicēju (Jelgavas Jaunā teātra aktieru Ainas Rokjānes un Gata Trukšņa) snieguma un Astrīdas Konstances veidoto videomontāžu saplūšanu iedarbīgā kopiespaidā.
Kas attiecas uz dažādo diapazona un vecuma balsu grupu iederību pilsētas festivāla kora (cerams, tradīcijas pionieru) pulkā, – neviens publiku neizpratnē par izvēles kritērijiem patiešām neatstāja.
Savukārt Astrīda Konstance apliecināja, ka tautas svētku videonoformētājas lomā viņa nav nekāda Laila Pakalniņa, un nekautrējās skatītājus raudināt vai “iedunkāt” – atkarībā no katra politiskajām simpātijām un emocionālās atmiņas skaudruma. Piemēram, piedāvājot “jauno laiku” vedēju palīdzību seglot melnu kuili, kura mugurā ik latvietim iejāt saulainajā nākotnē. Vai neskaitāmas reizes acu priekšā vēcinot vienu un to pašu karogu neatkarības manifestācijā Mežaparkā. Un ar pēdējo panākot netipisku reakciju – nevis apnikumu, bet aizkustinājumu. Kadri, kas citos apstākļos riskētu uzdzīt žāvas ar miegainu monotonumu, likt vīpsnāt par anahronisku heroismu vai asarainu sentimentalitāti, šai laikā un vietā kļuva par trausli lirisko, trauksmaini uzbrūkošo un majestātiski rimto skaņu ainu melnbaltu ekvivalentu, tonētu Mārtiņa Vilkārša gaismu partitūrā, vien līdz ar “Vārti veras” pēdējām triumfālajām taktīm arī karoga tuvplāna filmai krāsojoties sarkanbaltsarkanai.
Starp mazajām un lielajām bažām bija arī tādas, kuru nepiepildīšanās jāatliek uz citu reizi. “Otra spicākā skaņu aparatūra Latvijā” izdzīvoja kārtējo “pieradināšanas” posmu, lūkojot “samierināt” sitaminstrumentus ar pārējām skaņu grupām un kliedēt savu daļu nedrošības, kas acīmredzot traucēja atraisīties solistu balsīm. Līdzekļu ierobežotības un orķestru aizņemtības dēļ Aigaram Merijam – Meri “dzīvā” instrumentācija daudzviet bija jāaizstāj ar sintētiskiem tembriem. Visam par spīti, “Rīta cēliens” Jelgavā iespēja to, kas nebija pa spēkam oratorijas trīspadsmitās daļas atskaņojumam viendabīgo koru koncertā 23. Vispārējos latviešu dziesmu svētkos. “Teiksmas par latvieti” vadītāju rīcībā bija vairāki tūkstoši vīru un sievu balsu, Jura Podnieka studijas meistaru veidots video un nekādu šķēršļu īstenot visu komponista paredzēto vērienīgo orķestrējumu. Tomēr tas neradīja vairāk kā labskanīga koncerta nobeiguma iespaidu. 18. novembra “Varoni gaidiet” apvienojumā ar atmodas laika kinohronikām godam veica tai paredzēto kulminācijas lomu: vieniem graujoši depresīvu, citiem līdz asarām saviļņojošu, bet visiem neaizmirstamu – tādu, kas uzrunā nepastarpināti un paliekoši. Vienaldzīgos sastapt neiznāca. Kā zināms, lielisko svētku dāvanu Jelgavai jo vērtīgāku dara tas, ka pilsētnieki to sarūpējusi paši saviem radošajiem spēkiem.
