Nedēļas nogalē ap 100 tūkstošu cilvēku pulcējās Gruzijas galvaspilsētas laukumā iepretī parlamenta ēkai.
Nedēļas nogalē ap 100 tūkstošu cilvēku pulcējās Gruzijas galvaspilsētas laukumā iepretī parlamenta ēkai. Tā joprojām ir reiz bagātās, lepnās un jautrās valsts pati gaišākā vieta, pat tuvējās ielas grimst necaurredzamā tumsā kā visdziļākās kalnu aizas. Tumsu, aukstumu un nabadzību šai valstij nesa gadi pēc iegūtās neatkarības: ārējais parāds par elektroenerģiju, gāzi, pārtiku sniedzas miljardos dolāru.
Cilvēki nevēlējās ilgāk pasīvi samierināties ar nabadzību, korupciju, politisko māžošanos. Arī agrāk Gruzijas sabiedrība bija meklējusi izeju no pagrimuma, taču nesekmīgi. Jaunas cerības radās parlamenta vēlēšanu laikā. Diemžēl vēlētāju cerības tika piesmietas, balsošanas rezultāti – rupji viltoti. Notikumu gaita nesolīja neko vairāk par līdzšinējā prezidenta Eduarda Ševardnadzes valdīšanas termiņa kārtējo pagarinājumu, kaut gan tieši viņa vadībā valsts slīdējusi arvien zemāk.
Brieda nemiers. Jaunā parlamenta pirmās sēdes priekšvakarā ļaudis sāka pulcēties, lai sēdi nepieļautu, lai atjaunotu taisnīgumu, izbeigtu politisko vazāšanu aiz deguna. Arī policisti un kareivji stihiski un intuitīvi uzticējās 39 gadus jaunajai juristei Nino Burdžanidzei, kas kopš 1995. gada ir profesionāla politiķe, bet divus beidzamos gadus – Gruzijas parlamenta spīkere. Viņa uzņēmās šo milzīgo atbildību – uz politisko juku paša asmens vadīt valsti prezidenta vietā.
Notikumi skrēja kā paātrinātā filmā: ļaužu pūļi, karogi, politiķu žesti, sejas, biedēšana ar ārkārtas stāvokli un pacelties gatava prezidenta lidmašīna – viss mijās ļoti ātri.
Nakts melnumā uz Tbilisi attraucās Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs. Tas nebija sava kādreizējā priekšteča privāts apciemojums: Ivanovam līdzīgie ērgļi riņķo augstu un mušas neķer. Viņš bija ieradies kā “vidutājs”. Šo savas misijas mantiju viņam izdevās saglabāt, kaut gan līdzšinējais Gruzijas prezidents E.Ševardnadze tomēr paziņoja par atkāpšanos. “Tagad Gruzijas liktenis jālemj šīs valsts politiķiem,” noskaldīja Ivanovs un nekavējoties devās pie Adžārijas politiskā līdera Aslana Abašidzes, kas tiek uzskatīts par Maskavai vēlamāko kandidātu Gruzijas politiskā līdera lomai.
Tostarp Krievijas prezidents Vladimirs Putins “veica konsultācijas” ar NVS valstu līderiem.
Kāds opozicionārs jau pašā sākumā protesta akciju Tbilisi bija nosaucis par “samta revolūciju”, bet Ševardnadze – par “valsts apvērsumu”. Nav izšķirošas nozīmes. Galvenais, abām pusēm pietika prāta nepieļaut asins izliešanu. Tāpēc notikumus Kaukāzā tiešām var saukt par “samtainiem”. Taču kādas būs to sekas?
Zināms, ka 45 dienu laikā notiks jaunas parlamenta vēlēšanas. Gan Krievija, gan arī ASV solījušas gādāt, lai tās būtu demokrātiskas. Gruzijas iedzīvotāji cer uz savas valsts attīstību, uz ātrāku iekļaušanos Eiropas un eiroatlantiskajās struktūrās. Savukārt Putins, iespējams, jūt, ka revolūcija Gruzijā tikai ārēji atgādina “samtu”, bet patiesībā var izrādīties adījums, kam Gruzija pārrāvusi dzīparu, un tam, kazi, nākamie varētu sekot Vidusāzijā un citur NVS…
Katrā ziņā Krievija nekādā gadījumā nav ieinteresēta sava NVS partnera Gruzijas sairšanā. Tādēļ Maskava pamāca: rīkojot jaunas parlamenta vēlēšanas, jāizvairās no iepriekšējām kļūdām, citādi Gruzijai nebūs iespējams izsargāties no jauniem satricinājumiem, no kuriem briesmīgākais varot būt federatīvās valsts sabrukums. Vienlaikus Maskavas politiķi “neredz iespēju”, kā situācija Gruzijā varētu normāli attīstīties “bez labām” attiecībām ar Krieviju.
Pati Gruzijas tauta apzinās, ka ir vēl briesmīgāka iespēja: jauns karš. Jācer, ka visiem pietiks savaldības un prāta, lai neļautu cauri “samtam” izdurties ieročiem.
Vakar Gruzija ieviesa pastiprinātu režīmu uz Krievijas robežas.
