Gadu desmitiem sadzīvē lietoti materiāli iegūst patērētāju uzticību un šķiet cilvēkam draudzīgi, piemēram, alumīnija izstrādājumi.
Gadu desmitiem sadzīvē lietoti materiāli iegūst patērētāju uzticību un šķiet cilvēkam draudzīgi, piemēram, alumīnija izstrādājumi. Tie ir viegli un ērti lietojami. Taču kādēļ daudzi savās virtuvēs alumīnija katlus un bļodas nomaina ar tērauda priekšmetiem? Lai noskaidrotu radušās aizdomas par alumīnija ēnas pusēm jeb tumšajiem plankumiem, devos uz LLU Ķīmijas katedru pie docentes Ilzes Čakstes.
Izrādās, ka manas aizdomas ir pamatotas. Kādā skolā viešņa no Zviedrijas atteikusies no laipni piedāvātājam pusdienām tikai tādēļ vien, ka ieraudzījusi ēdamzālē alumīnija karotes un bļodas. No otras puses, alumīnijs ir pats izplatītākais metāls biosfērā un kaut niecīgs tā daudzums ir atrodams visos uzturproduktos. Taču mediķi konstatējuši, ka pārmērīga šā metāla uzņemšana izraisa kaulu osteomalāziju jeb mīkstumu. Alumīnijs kaitē arī smadzenēm un var veicināt pat neārstējamo Alcheimera slimību, kas rada priekšlaicīgu tā saukto vecuma plānprātību. Beidzamajos gados šī slimība piemeklē arvien agrākā vecumā. Tagad tas vidēji ir 65 gadi.
Tādējādi kontakts ar alumīniju ir nozīmīgs riska faktors pārtikas piesārņošanai ceļā no lauka, dārza vai kūts un pārstrādes vietas līdz patērētāja galdam. Alumīnija pieļaujamā norma pārtikas produktos ir 0,5 mg litrā vai kilogramā. ES pastāv stingri noteikumi un pārtikas ražošanas uzņēmumos alumīnija iekārtas ir aizstātas ar citu materiālu agregātiem. Rietumos mājsaimniecībā jau labu laiku vairs nelieto alumīnija priekšmetus. Arī mums iespēju robežās vajadzētu no tiem atsacīties. Ja kāds mājās vēl izmanto alumīnija katlus vai karotes, tad, aplūkojot šos priekšmetus, var redzēt tajos dziļākus un mazāk dziļus iedobumus. Tās ir vietas, kurās ir notikušas ķīmiskas reakcijas ar, piemēram, skābiem kāpostiem, marinētu vistu u.tml. Izšķīdušais alumīnijs ir pārgājis pārtikas produktos un apēsts.
Jābūt uzmanīgiem, arī lietojot alumīnija foliju. Uz tās iesaiņojuma parasti ir rakstīts: “Nelietot skābiem produktiem!” Bet skābes saturoša taču ir lielākā daļa pārtikas! Tādēļ, piemēram, neapēsto ēdienu atlikumu un citus produktus nevajadzētu vīstīt un uzglabāt folijā.
Ķīmiski alumīnijs ir ļoti aktīvs metāls. Taču, nonākot gaisā, tas maz mainās, jo ātri pārklājās ar blīvu, izturīgu, taču ļoti plānu oksīda aizsargkārtiņu. Tomēr ēdiena gatavošanas procesā šī aizsargkārta var reaģēt ar vielām, kas ir produktos, un izšķīst, bet bez šā oksīda apvalka alumīnijs reaģē pat ar ūdeni. Piemēram, vārot tomātu mērci vai zemeņu ievārījumu alumīnija traukā, pieļaujamais alumīnija saturs šais produktos būs pārsniegts vairākas reizes. Arī mitrā gaisā un apkārtējā vidē esošu vielu iedarbībā alumīnija izstrādājumi pakāpeniski sairst jeb korodē. Tos bojā gan skābas (skābpiena produkti, marinādes, mīkla, alus ), gan arī sārmainas vielas (piemēram, mazgāšanas līdzekļi). Turklāt, paaugstinoties temperatūrai ik pa katriem desmit grādiem, šā procesa ātrums palielinās divas līdz četras reizes. Koroziju ievērojami paātrina citu metālu klātbūtne. Piemēram, ja alumīnija kannā smeļ ar dzelzs kausiņu vai cepeti dzelzs pannā pārsedz ar alumīnija foliju, īsā laika sprīdī produktos pāriet ievērojams alumīnija daudzums.
Alumīnija kārbās fasē alu. Lai samazinātu alumīnija tiešu kontaktu ar šo produktu, kārbas no iekšpuses lako. Tomēr, kā liecina ASV veiktie pētījumi, alumīnija saturs alus uzglabāšanas termiņa beigās (12 mēnešu) vairākos gadījumos pārsniedza minēto 0,5 mg/l normu. Visos gadījumos tas bija lielāks nekā tad, ja alus tika pildīts stikla pudelēs.
LLU Ķīmijas katedrā veiktie eksperimenti ar alumīnija foliju un trīsprocentīgu etiķskābes šķīdumu, kas materiālu pārbaudes eksperimentiem MK noteikumos apstiprināts kā skāba un salda krējuma, dārzeņu, gaļas, zivju u.c. analogs, pilnībā apstiprināja minēto.
