Rūdolfa Blaumaņa «Skroderdienas Silmačos» esam pieraduši skatīt Nacionālā teātra uzvedumā.
Rūdolfa Blaumaņa «Skroderdienas Silmačos» esam pieraduši skatīt Nacionālā teātra uzvedumā. Jaunā režisora Viestura Kairiša iestudējums Jaunajā Rīgas teātrī piedāvā atšķirīgu, dramatiskāku versiju.
Kaut «Skroderdienas» pieder latviešu teātra tradicionālajām vērtībām, arī agrākie iestudējumi izsaukuši dažādas diskusijas. «Pēterburgas Avīzes» 1902. gadā kritizē A.Būmaņa mūziku:
«Redzēju tovakar pāris mūzikas cienītājus un cienītājas, kuri sen jau bij priecājušies uz šo lugu, bet bij savās cerībās stipri vīlušies jeb, kā tauta šādos gadījumos mēdz sacīt, atradās «kā no krāsns nokrituši»… Nokrituši, bez visa dinamīta nokrituši…»
Pagājuši nieka 96 gadi, un šī luga atkal tiek uzvesta jaunā veidolā. Tiesa, Būmaņa populārās dziesmas ir saglabātas, tāpat kā citas «Silmaču» pamatvērtības humors un tēlu attiecību smalkums. Nosvītroti Auce un Pičuks un viņu laime pirtiņā. Klāt nākuši kino elementi (palēninātie sevišķi svarīgie kadri, spēles telpas daļa aiz izgaismota palaga) un režijas un scenogrāfijas (Ieva Jurjāne) radītās bagātīgās asociācijas kāpšana pāri reāliem metāla «jūtu» žogiem, Kairiša iemīļotie skapji un labības kūlīši, mistiskais un brīnumainais Jāņu nakts rituāls…
Vislielākais pārbaudījums jāiztur jaunajiem aktieriem, iedzīvinot visiem sen labi zināmus tēlus. Luga ir tik populāra, ka krietnu daļu teksta skatītāji zina gandrīz jau no galvas. Nav viegli to pasniegt vēlreiz, panākot neatslābstošu interesi. Kopumā izrāde sadalās spraigajos, piesātinātajos un lēnajos, mazliet stieptajos skatos.
Principiāli no jauna ieraudzīts tēls ir žirgtā, pēc mīlas alkstošā Gunas Zariņas Antonija, arī veceņu trijotni izmaina tās tēlotājas jaunās akrtises. Dūdars ir prišāks nekā viņa māceklis Rūdis, u.t.t.
Blaumanim noteikti nav iemesla griezties kapā otrādi izrāde ir godprātīgs, moderns veikums, kas apliecina matereāla dzīvotspēju, bagātinot «Skroderdienu» iestudēšanas pieredzi.
