Reizēm tādos īpašos dvēseles stāvokļos Herta atkal un atkal pārdomā, vai nav kļuvusi veca un duma.
Reizēm tādos īpašos dvēseles stāvokļos Herta atkal un atkal pārdomā, vai nav kļuvusi veca un duma. Neskaitāmas reizes kā veca plate viņa raksta, stāsta un sūdzas par pārdevēju “laipnību” mūsu Jelgavas veikalos.
Tā nesen Rīgā, ikdienas pirkumus gādājot vienā no lielajiem galvaspilsētas veikaliem, viņa pat samulsa no negaidītās laipnības, kas staroja no lielveikala pārdevējas. Rinda pirms un pēc Hertas stiepās varenos līkločos, kā jau tas mēdz būt vakara stundās Rīgas veikalos, tomēr katram nākamajam pircējam pārdevēja uzsmaidīja un aprunājās, turklāt ar apbrīnojamu prasmi nezaudējot kontaktu ar pircēju. Tas patiešām neizklausījās nedz negribīgi, nedz darba dēvēja uzspiesti, bet gan no brīvas gribas, laipni un atsaucīgi.
Hertai uzreiz atausa prātā nesens gadījums “mazajā” “Arkā”, kur pārdevēja ne vien nemācēja izsist čeku kases aparātā, jo tam domātais aparāts nespēja nolasīt informāciju no svītru koda uz preces, bet arī atļāvās visu savu niknumu izrādīt pircējiem. Visa noslēgumā, kad beidzot pircēji bija nonākuši līdz maksāšanai un aiz muguras viņiem pie kases jau sastājusies varena rinda, pārdevēja kādai savai garāmejošai paziņai sāka stāstīt, cik ļoti viņai šeit riebjas strādāt. Turpmākajās piecās minūtēs visi apkārt stāvošie uzzināja, ka šī darbavieta ir “tizla”, pārdevējai viss dzīvē apnicis un viņa meklēšot citu darbu.
Starp citu, krietnu laiciņu pēc šiem atgadījumiem, netīšām vēlreiz ieejot iepirkties “Arkā”, Hertu atkal sagaidīja īpašas “laipnības” deva. Nejaušība vai ieradums..
