Krievijā šāds jautājums ir gandrīz vai retorisks. Arī pie mums ļaudis dzēruši, dzer un pārsvarā dzers šņabi jeb degvīnu, kas daudziem kļuvis par nacionālo dzērienu.
Krievijā šāds jautājums ir gandrīz vai retorisks. Arī pie mums ļaudis dzēruši, dzer un pārsvarā dzers šņabi jeb degvīnu, kas daudziem kļuvis par nacionālo dzērienu. Zināms pat teiciens “nodzert veselību”. Tomēr izrādās, ka degvīns ir bīstamāks ne tikai par vīnu (kas jau tāpat skaidrs), bet arī par tādiem stiprajiem alkoholiskajiem dzērieniem kā konjaks un viskijs.
Diezin vai cilvēki tuvākajā nākotnē tāpat vien pārstās lietot grādīgās dziras. Tādēļ nenāktu par ļaunu zināt, kurš, cik un ko tieši drīkst dzert, pārāk nenodarot pāri savam organismam. Jo reibuma pakāpe un tās sekas ir atkarīgas no daudziem faktoriem.
“Tīra manta” var izrādīties kaitīgāka
Nesen noskaidrots kāds interesants fakts. Krievijas Veselības aizsardzības ministrijas Narkoloģijas zinātniskās pētniecības institūtā tika veikts eksperiments, kurā noskaidrots, kā cilvēka organismu ietekmē degvīns, konjaks un viskijs. Izrādījās, ka reibuma izraisīšanā visi minētie dzērieni maz atšķīrās cits no cita, taču pēc spējas izraisīt alkoholisma galveno pazīmi – atkarību – nepārspēts izrādījies tieši degvīns.
Starp citu, šo secinājumu netieši apstiprina statistika. Tajās valstīs, kur pieņemts dzert parastās destilācijas ceļā iegūtus alkoholiskos dzērienus – ne tikai konjaku un viskiju, bet arī visus (vīnogu, augļu, ogu) brendijus, kā arī stiprās vīnogu uzlieves (piemēram, grapu un čaču) –, alkoholisms sastopams retāk. Turpretī zemēs, kur stipros dzērienus ražo tāpat kā pie mums – uz spirta rektifikāta bāzes (paradoksāli, taču no ķīmijas viedokļa daudz tīrākas mantas) –, slimība sastopama daudz biežāk.
Kas tad ir stiprā alkohola iedarbības atšķirību pamatā?
Izrādās, izskaidrojums meklējams mikroskopiskajos dabīgajos piemaisījumos, kas dzērienā paliek pēc destilācijas. Daudziem šiem piejaukumiem piemīt vērtīgas īpašības, un tie aizsargā mūsu organismu, arī no tīrā alkohola toksiskās iedarbības. Šāda uz pārtiku un dzērieniem attiecināma teorija tika radīta Krievijā jau 20. gadsimta 70. – 80. gados, bet tagad tā guvusi arī eksperimentālu apstiprinājumu. Un par mītu izrādījies priekšstats, ka, jo “tīrāks” ir alkoholiskais dzēriens, jo mazāk toksiska tā iedarbība uz organismu.
Zinātnieki ir vienisprātis, ka vismazāk veselībai kaitē dabīgais vīnogu vīns. Eksperimenta ideja bija šāda. Šņabim pievienoja vīnogu ekstraktu, kas saturēja visus vīna derīgos komponentus, un deva brīvprātīgiem studentiem. Protams, eksperimenta dalībnieki zināja, ko viņi dzer. Izrādījās, ka degvīns ar minēto ekstraktu izraisīja mazliet stiprāku apreibumu (jo ekstraktā bija vielas, kas bremzē alkohola pārstrādi organismā). Toties nākamajā dienā paģiras bija daudz vieglākas nekā pēc tīra degvīna lietošanas. Turklāt ekstrakts samazināja toksiskos efektus uz sirds un asinsvadu sistēmu.
Uzkod vai neuzkod, rezultāts vienāds
Protams, alkohola tips nenosaka visu, ir arī citi svarīgi parametri, pēc kuriem nosaka alkohola ietekmi uz organismu. Piemēram, izdzertā alkohola daudzums. Par šo sakarību cilvēki zinājuši jau izsenis. Taču, lai cik dīvaini tas šķistu, speciāli zinātniskie pētījumi šajā jomā veikti salīdzinoši nesen – tikai pagājušā gadsimta sākumā. Un tos veica zinātnieki valstī, kuru tradicionāli uzskata par dzeršanā nepārspējamo, – Krievijā. Fiziologi ņēma vērā objektīvo faktoru – pulsa sitienu skaita izmaiņas atkarībā no iedzertā alkohola daudzuma.
Izrādījās, ka, izdzerot 20 g tīra spirta (tas ir, 50 g degvīna), cilvēka organismā nenotiek nekādas negatīvas izmaiņas. Tātad šāds daudzums diennaktī ir normāls un reizēm pat nepieciešams. 75 g degvīna ir galējā norma. Viss, kas šo daudzumu pārsniedz, ir kaitīgi un pat bīstami.
Cits svarīgs faktors, kas nosaka reibuma pakāpi, ir ķermeņa svars. Jo tas mazāks, jo cilvēks straujāk apreibst. Tiesa, gadās izņēmumi. Iedzerot vienādu daudzumu alkoholiska dzēriena, sīks vīrelis var noreibt mazāk nekā pamatīgs tēvainis. Šis fenomens izskaidrojams ar katra organisma individuālo spēju pārstrādāt alkoholu.
Liela nozīme ir situācijai, kādā tiek lietots alkohols. Ir zināms: ja cilvēks paēdis vai arī dūšīgi uzkož, viņš apreibst lēnāk. Tomēr apēstā daudzums nemazina apreibumu, bet gan padara to “mīkstāku”, pakāpeniskāku jeb, kā tagad mēdz sacīt par daudz ko, “soft”.
Alkoholu cilvēki labāk panes, ja dzer aukstumā: daļa spirtotās dziras tiek izlietota organisma “apkurei”. Ja cilvēks piekopj sēdošu dzīvesveidu, ir noguris vai slikti jūtas, apreibums iestājas ātrāk. Nozīme ir arī diennakts laikam un noskaņojumam viesību laikā. Viens, ja cilvēks ar prieku gaida svētkus, atpūtu un iespēju atslābināties, un pavisam cita lieta, ja viņš sēstas pie galda lietišķu darījumu nolūkā, uztraucies un baidīdamies dzērumā kaut ko “nošaut greizi”…
Svarīgi ir atšķaidīt alkoholisko dzērienu, taču jāpiebilst, ka liela nozīme ir ogļskābās gāzes saturam tajā. Dzirkstošie vīni apreibina ātrāk, jo ogļskābā gāze kairina kuņģi un pastiprina alkohola uzsūkšanos. Visātrāk alkohols uzsūcas no tādiem dzērieniem, kuros tā saturs nepārsniedz 10 procentu, pirmkārt, no vīna. Savukārt lēnāk organisms tiek galā ar alu un degvīnu.
“Vīriešu līnija” un sieviešu “šūpoles”
Dažiem cilvēkiem alkohola iedarbība ir ieprogrammēta ģenētiskajā līmenī. Paaugstināta alkohola izturība visbiežāk sastopama cilvēkiem, kuru vecāki to bija pārmērīgi lietojuši. Interesanti, ka alkoholisms lielākoties tiek pārmantots “pa vīriešu līniju”.
Vēl cits svarīgs faktors, kas nosaka apreibuma pakāpi, ir dzimums. Sievietes apskurbst ātrāk. Alkohola noārdīšanās bioloģiskie procesi norisinās aknās, kur darbojas divi ļoti svarīgi fermenti. Pirmais pārvērš aknās nokļuvušo alkoholu ļoti indīgajā aldehīdā, bet otrais to padara nekaitīgu. Veidojas tāds kā “tandēms” vai “šūpoles”, kuras ikvienam cilvēkam darbojas citādi. No tā, cik efektīvi “sastrādājas” šie abi fermenti, ir atkarīgs ļoti daudz kas. Piemēram, arī tas, ka sievietes pret alkoholu ir krietni jutīgākas nekā vīrieši. Viņām pirmais ferments darbojas vājāk, līdz ar to grādīgais dzēriens organismā uzturas ilgāku laiku un ilgāk iedarbojas uz smadzenēm. Šā iemesla dēļ sievietēm arī ātrāk nekā vīriešiem iestājas atkarība no alkohola.
Rase, piesarkums, reibums un medikamenti
Atšķirīgi uz alkoholu, bet īpaši stiprajiem dzērieniem reaģē dažādu tautību pārstāvji. Pirmkārt tas attiecas uz “baltās” un “dzeltenās” rases ļaudīm. Arī šīs atšķirības nosaka minēto fermentu ietekme. Piemēram, 90 procentiem japāņu un ķīniešu apreibums iestājas jau pēc niecīgām alkohola devām un to pavada krass ādas apsarkums un straujš asinsspiediena kāpums. Tiek traucēts sirds ritms. Eiropiešu vidū tik izteikti alkohols iedarbojas tikai uz pieciem līdz astoņiem procentiem, bet krievu vidū pat mazāk – uz diviem līdz četriem procentiem cilvēku.
Nedrīkst aizmirst vēl vienu faktoru, kas nosaka alkohola ietekmi uz cilvēku, – tās ir zāles. Dažas “iejaucas” alkohola noārdīšanas procesos organismā. Klasisks piemērs – antibakteriālais preparāts metronidazols. Lietojot to vienlaikus ar alkoholu, cilvēks piesarkst, sajūt nelabumu un vispārēju nespēku. Līdzīgu nesaderības piemēru ir ļoti daudz. Dažos gadījumos pastiprinās alkohola iedarbība, citos – pastiprinās vai vājinās medikamentu iedarbība vai arī mainās reakcija.
Droši vien daudzi nezina, ka, piemēram, analgīns palēnina alkohola noārdīšanos organismā un tādējādi pastiprina tā apreibinošo iedarbību.
Saindēšanos ar spirtotajiem dzērieniem pastiprina īpaši alkoholisma ārstēšanai radīti preparāti – disulfirams un cianamīds. Starp citu, cianamīda neparastās īpašības tika konstatētas… slāpekļa minerālmēslu ražošanas rūpnīcā, kur šis savienojums tika sintezēts un izmantots. Uzņēmuma administrācija ievēroja, ka strādnieki ne tikai nedzer darba laikā, bet vispār nelieto ne lāsītes alkohola. Turklāt ārsts, kas sekoja viņu veselības stāvoklim, novēroja, ka tiem, kas bija mēģinājuši iedzert, pēkšņi apsarka āda, sāka plūst sviedri, paātrinājās sirdsdarbība, sāka mākt aizdusa un nelabums. Ja doza bija lielāka, iestājās sāpes sirds apvidū un tuvojošās nāves sajūta. Piedzīvojušiem šādus simptomus, diezin kā vairs negribas dzert…
Galvassāpes, ādas apsārtumu, nelabumu un galvas reibšanu var izraisīt alkohola lietošana vienlaicīgi ar antibiotikām un sulfanilamīda preparātiem. Īpatnēji uz organismu iedarbojas alkohols kopā ar tādām sirds zālēm kā klofelīns: cilvēks ne tikai ieslīgst dziļā miegā, bet vēlāk neko neatceras. Tādēļ arī šo preparātu iecienījuši zagļi, kas to pievieno grādīgajiem dzērieniem cilvēkiem, kurus gatavojas apzagt.
Vēl savādāk klofelīns iedarbojas uz jau iereibušiem. Visiem zināms, ka kafiju mēdz pasniegt, lai uzmundrinātu aizkavējušos viesus un mudinātu viņus doties projām. Ja kafijai pievieno klofelīnu, sākumā viss tā arī notiek. Cilvēks it kā atskurbst. Taču pēc maza brīža reibums atgriežas, turklāt stiprākā mērā nekā līdz “kafijai”.
Vienlaikus lietojot alkoholu un vienlaikus it kā nekaitīgās devās arī miega zāles (īpaši jau barbiturātu klasei piederošās), var būt apgrūtināta elpošana. Bīstama var izrādīties alkohola lietošana kopā ar antidepresantiem. Tādos gadījumos paātrinās sirdsdarbība, paaugstinās arteriālais asinsspiediens. Pastāvīgi lietojot alkoholu, sirdij var kaitēt pat iesnu gadījumos lietotais naftizīns un gazolīns, var tikt kropļota nitroglicerīna iedarbība.
