Labdien vai labvakar. Ar šo sirsnīgo sveicienu tiek sagaidīts ikviens, kas ieiet mazajā, no skata necilajā veikaliņā. Neko daudz jau tur nevar nopirkt. Maize, desa, margarīns.
Labdien vai labvakar. Ar šo sirsnīgo sveicienu tiek sagaidīts ikviens, kas ieiet mazajā, no skata necilajā veikaliņā. Neko daudz jau tur nevar nopirkt. Maize, desa, margarīns. Neliela saldējuma lete. Kastēs stāv alus un limonāde. Bet apkārtējo māju iedzīvotājiem acīmredzot ar to pietiek, lai mazais veikaliņš ar laipno pārdevēju jau gandrīz desmito gadu varētu lauzties cauri kapitālistiskā tirgus džungļiem. Nenoliedzama priekšrocība, tur iepērkoties, ir tā, ka pārdevēja sejā pazīst teju vai katru pircēju. Kādu brīdi papļāpājot, vari uzzināt gandrīz visu, kas pēdējā laikā ievērības cienīgs apkārtnē ir noticis. Tomēr jau kādu laiku pārdevējas runās jaušams nemiers, jo Jelgavā savas durvis grasās vērt kaut kāds lielveikals. Diezin kā tad būs… Ar pašmāju lielākajiem veikaliem jau kaut kā bija aprasts. Sākumā gan arī likās, ka cauri būs. Tomēr pircēji ātri aptvēra, ka neba jau pēc katras margarīna pakas skriesi uz tiem lielajiem vai uz pilsētas otru galu, lai tikai nopirktu par dažiem santīmiem lētāk. Turklāt vietējo tirgotāju lielo veikalu izteikti “neuzbāzīgā” pārdošanas laipnība ne vienam vien pircējam drīzāk asociējās ar vārdiem “ko tu te meklē?”. Jelgavnieki jau ir arī apraduši ar lietuviešu veikalu haotisko tirgošanās stilu. Vieni tur iet un ies, citi kāju nespers. Katrs atradis savu vietu. Katram pietiek pircēju.
Jau labu laiku jelgavnieki gaidīja kāda jauna lielveikala atvēršanu. Daži ar nepacietību, daži ar bažām. Beidzot arī mūsu pilsētā sevi ir pieteicis viens no lielveikalu tīkla pārstāvjiem. Protams, tā atvēršana vakar neiztika bez dāvanu gribētāju drūzmēšanās (bija piesolītas pirmajiem pircējiem). Tomēr minētais fakts rosina uz dažām pārdomām par mums kā vienkāršiem pircējiem. Vai tas ir labi vai slikti, ka Jelgavā ienācis “Citymarket”?
Nav šaubu, ka par šā veikala atvēršanu būs satraucies ne viens vien pašmāju tirgotavu īpašnieks. Un ne velti. Jelgava nevar lepoties ne ar labu apkalpošanas kultūru, ne plašu preču izvēli. Turklāt situācija īpaši nemainījās jau gadiem. Sūdzies kādam vai samierinies – nekādas starpības. Paņemot preci, dažos veikalos nekad nevarēji zināt, vai kasē par to paprasīs cenu, kas bija plauktā redzama, vai citu. Itin labi bijām arī ielāgojuši, kur regulāri tiec apskaitīts. Ar jaunā lielveikala atvēršanu, cerams, iestāsies arī jauni laiki pārējo pilsētas tirgotāju attieksmē pret saviem pircējiem. Ne jau ar cenām vietējos izkonkurēs jaunienācējs. Zinot, kāda attieksme pret pircēju ir šā lielveikalu tīkla pārējās tirgotavās, var izteikt līdzjūtību tiem Jelgavas tirgotājiem, kas neaptvers, kas veikalā ir galvenā persona. Jaunā tirgus situācija jeb, pareizāk sakot, “no pircējiem tukšais” veikals viņiem būs laba mācība.
Par kaimiņmājā izvietoto Almastantes bodīti var neuztraukties. Tā pastāvēs turpat, kur bija. Un apkārtējo māju pircēji tāpat kā senāk nāks uz turieni nopirkt maizes kukuli, desas luņķi vai pudeli alus. Vietējās sievas tāpat kā senāk varēs pie reizes uzzināt pēdējos jaunumus. Trūcīgākie tāpat kā agrāk varēs līdz algas vai pensijas dienai iepirkties “uz krīta”. Jo Almastante, stāvot aiz letes, zina, ka viņas labklājība ir atkarīga no pašas laipnības un godīguma. Viņas smaids ir neviltots un patiess. Tas nav iedresēts lepnās tirdzniecības menedžeru skolās. Viņai smaidā atžiebt zobus neliek veikala vadītājs.
Tie, kas vēlas iepirkties uzreiz vairākām dienām, vai tie, kas algas dienā grib sevi un mājiniekus iepriecināt ar kādu neierastu našķi, gan dosies kur tālāk. Agrāk, mērojot ceļu no darba Rīgā uz Jelgavu, daudzi iepirkās galvaspilsētā, bet jaunais lielveikals acīmredzot aicinās savus ieradumus mainīt. Tirgošanās paražas būs jāmaina arī tiem vietējo veikalu īpašniekiem, kas vēlēsies izdzīvot. Pircējs to ir pelnījis.
