«Esmu no tiem cilvēkiem, kas dziedāt iemācās ātrāk nekā runāt. Ar dziesmu un mūziku saistīta visa mana dzīve,» par sevi stāsta Inguna Cine, komponiste, daudzu bērnu dziesmu autore, bērnu eksperimentālās mūzikas studijas skolotāja.
“Esmu no tiem cilvēkiem, kas dziedāt iemācās ātrāk nekā runāt. Ar dziesmu un mūziku saistīta visa mana dzīve,” par sevi stāsta Inguna Cine, komponiste, daudzu bērnu dziesmu autore, bērnu eksperimentālās mūzikas studijas skolotāja.
Mans tētis bija mūziķis, un ģimene jau kopš manas dzimšanas bija pārliecināta, ka arī mana dzīve noteikti būs saistīta ar mūziku. Ar šo domu mani šūpulī lika, auklēja un izglītoja. Vecāmāte bija tālredzīgāka un paredzēja, ka būšu bērnudārza muzikālā audzinātāja. Mūzikas skolā apguvu klavierspēli, privāti mācījos vokālu. Pie klavierēm parasti aizmirsu par visu, kas ir apkārt, un spēlēju, spēlēju… Tikai ne to, ko mūzikas skolā lika. Komponēju pati, mēģināju spēlēt tolaik populārās estrādes dziesmas. Mācoties Jelgavas 1. vidusskolā, biju noorganizējusi politiskās dziesmas ansambli. Tā mums bija iespēja piedalīties dažādos lielos politiskās dziesmas festivālos Rīgā. Bija obligātais repertuārs, taču reizēm varējām arī izlavierēt un nodziedāt Imantu Kalniņu. Vidusskolas laikā vienam tādam festivālam biju sacerējusi traki politisku dziesmu par kritušiem varoņiem. Dziesmas beigās mēs, astoņas meitenes, ļoti skumji, mākslinieciski noliecām galvas. Tagad, kad sanākam kopā un visu to atceramies, pārņem pilnīgi citas izjūtas – ir jautri. Uzreiz pēc mūzikas skolas beigšanas 18 gadu vecumā sāku strādāt bērnudārzā par muzikālo audzinātāju un strādāju vēl līdz šim.
Bērni ir īpaša auditorija, kas no pedagoga prasa uz dzīvi un apkārtni raudzīties mazliet citādi, nekā pieaugušo pasaulē pieņemts.
Man ar bērniem vienmēr ir bijis ļoti labs kontakts. Jau bērnībā man parasti pieķērās mazākie un bija draugi. Tam ir vienkāršs izskaidrojums – pati esmu ļoti bērnišķīga. Man patīk bērnišķīgas lietas. Ar mazajiem ir ļoti interesanti sirsnīgi parunāt par nopietnām tēmām, piemēram, par rūķiem un Ziemassvētku vecīti, par visu to, kam pieaugušie diemžēl vairs netic pilnīgi nemaz. Viņi atplaukst, kad runā par pasaku, viņi tic. Bērnībā taču visa pasaule šķiet labestības pilna. Tad vienā brīdī pasaka beidzas, un pasaule atklājas pavisam citāda.
Mīlestību un savas zināšanas jūs veltāt bērniem, bet līdztekus tam arī pati taču muzicējat.
Kā jau daudzas meitenes, arī es vēlējos kļūt par dziedātāju, taču tas diemžēl nav piepildījies. Pat nemēģināju. Varbūt pietrūka uzņēmības, varbūt kādi kompleksi traucēja. Taču savu turpinājumu redzu audzēkņos – līdzīgi kā sporta treneri. Kad vēroju savējos uz skatuves, uztraucos daudz vairāk nekā tad, ja pati tur būtu.
Dažreiz muzicēju kopā ar kolēģi, draudzeni un domubiedreni Ingūnu Kanceviču. Abas rakstām dziesmas, dzeju, abas strādājam ar bērniem, un abām mums tas patīk. Kādu dienu viņa man saka: “Klausies, kaut kas jocīgs, bet esmu sakomponējusi dziesmu par dīvainu zvēru – blusu. Bet tieši tajā pašā laikā arī es cēlu gaismiņā to pašu blusu. Abas pa retam darbojamies pieaugušo pasaulē – komponējam un dziedam dziesmas lielajiem.
Vai ir grūti rakstīt bērniem – tā, lai viņi saprastu, izjustu un lai tas nebūtu viņiem par sarežģītu?
Nē, man liekas tas ir ļoti, ļoti viegli! Idejas pašas aplido mūs! Pavērojiet, kad bērni dzied, viņi apdzied visu, ko redz. Viņi redz krēslu, viņi dzied par krēslu. Es daru līdzīgi – paskatos sev apkārt, ieraugu lampu, varu uzrakstīt dziesmu par lampu, paskatos uz naglu, varu rakstīt par naglu. Rakstot dziesmas mazajiem, tēmu izvēlē nejūtos ierobežota. Par vienu priekšmetu var rakstīt piedzīvojumus daudzās sērijās. Pašlaik ar mazākajiem audzēkņiem studijā mācāmies dziesmiņu par raganu. Sākumā maniem dziedātājiem bija drusku bail no dziesmas varones. Tad ņēmu tāfeli un zīmēju. Mana ragana bija ļoti smaidīga. Viņai gan bija tikai viens zobs un deguns arī pagarš, bet bērnus apbūra smaids un bizītēs sapītie mati, jo patiesībā tā raganiņa bija ļoti vientuļa un gribēja draudzēties ar bērniem. Ar tām raganām tā ir, kā ir. Reiz kāds tētis bija sašutis, ka dziedam par šīm būtnēm, bet patiesībā bērniem patīk mazliet baidīties. Ne jau pavisam mazajiem… Bērniem patīk izjust emocijas spēlē. Viņiem tas šķiet aizraujoši. Taču ir viens nosacījums – spēlei jābeidzas labdabīgi, nedrīkst bailēm atļaut palikt. Arī mums, pieaugušajiem, nedaudz patīk misticisms. Ēdienam vajag piparus un sāli. Tā arī dzīvei nepieciešams kas tāds, lai būtu interesanti.
Vai dziedāt var iemācīt visiem neatkarīgi no dzirdes un balss dotībām?
Ja bērns atnāk maziņš, viņš noteikti dziedās. Maziņš rūcējiņš pēc noteikta laika var kļūt par solistu. Grūtāk ir sākt dziedāt ap četrpadsmit gadiem. Šajā vecumā mainīt priekšstatus par mūziku ir visai grūti. Taču dziedāt sāk arī šajā vecumā. Mans mīļākais vecums ir no trim līdz sešiem gadiem. Bērns pieaugušo “iekaro” ar dvēseles skaidrību, ļoti lielo interesi par pasauli, par lietām, kas apkārt notiek. Viņiem katra diena šķiet bezgala interesanta, nevis kā mums, pieaugušajiem, – pelēka, lietaina, garlaicīga. Mācot bērniem dziedāt, ir ļoti interesanti vērot emocijas viņu sejās. Kad stāstu par kādu tēlu, atbilstoši mainās arī bērnu sejas – viņi iztēlojas to suni vai kaķi. Kad dziedam vingrinājumu par tievo suni, sejiņas izstiepjas, liekas, ka paši dziedātāji kļūst tieviņi pēc izskata; kad ir resnais suns, mainās balss un sejas izteiksmes. Viņi visu izdzīvo sevī. Mazi bērni dzied no visas sirds. Viņi ir mīļi un mīl visu pasauli, un ir brīvi un dabīgi uz skatuves. Ja vajag kāju pakasīt – tad pakasa ar’. Pieaugušais to nekad neatļautos.
Nekad neesmu nožēlojusi savu izvēli – mūzikā dzīvi saistīt ar bērniem. Tas man ir nepieciešams tāpat kā elpot. Mūzika dod dzīvei krāsainību. Dziedāšana ir bērna normālais “agregātstāvoklis”. Vai ir kādi vecāki, kas var apgalvot, ka viņu bērns vispār nedzied? Domāju – ne. Pasaule ir jāizdzied, nevis tikai jāizrunā. Latvijai vispār raksturīgi dziedāt. Nezinu, vai vēl ir kāda pasaules mala, kur būtu tik daudz dziedošu bērnu, popgrupu. Līdz ar to no viņiem tiek prasīts ļoti augsts līmenis. Ārzemēs šis līmenis nav ne tuvu tāds kā mūsu zemē. Latvietim jau laikam no dabas ir vēlme būt ar kaut ko pārākam. Un tā ir dziesma.
***
Sētas koncertmeistare
Bērnībā pagalmā mēdzu rīkot koncertus, iesaistot tajos citus vienaudžus. Ieejas maksa bija viena konfekte. Rūpīgi gatavotos priekšnesumus nāca klausīties cilvēki no visas ielas – visi, kas tuvākajā apkārtnē dzīvoja. Biju koncerta organizētājs, režisore, koncertmeistare un arī izpildītāja. Vadīju mēģinājumus – mēs dziedājām, dejojām un vēl visu ko darījām. Šajos pasākumos parasti piedalījās arī mana vecmāmiņa. Pavadījumu dziesmām viņa spēlēja uz instrumenta, ko saucām par blumīzeru (mutes ermoņikas). Vecmāmiņa bija muzikāla no dabas un īpašas zinības mūzikā nebija apguvusi. Man pašai vienmēr paticis dziedāt. To darīju, arī ejot pa ielu. Un tad vecmāmiņa mani uzmundrināja, teikdama “skaļāk, skaļāk, lai visi dzird!”. Es arī rāvu vaļā, ka cilvēki pa logiem sāka skatīties, kas tur tik šausmīgi auro. Bet dziedāju par visu, ko redzēju. Tētis, spēlējot kāzās, reiz mani paņēma līdzi. Tad man sirdī iekrita dziesma “Tikai no tevis nav vēstules”. To arī skaļi un visur dziedāju.
Tā es, jau maza būdama, ar mūziku spēju aizraut visus draugus pagalmā.
Mana pirmā pašsacerētā dziesma tika sakomponēta kādos septiņos gados. Skaņdarbu sauca “Lelles bēdas” – ļoti bēdīga, sirdi plosoša mūzika. Lieta tāda, ka visu redzēto – vai tā bija pasaku filma, teātra izrāde, vai opera, uz kuru mani veda vecāki, – mēdzu izspēlēt ar savām lellēm. Tā kā operās parasti beigas ir traģiskas, tad manam skaņdarbam arī bija nepieciešams dramatisms.
