Kad mēs augām, zāle bija zaļāka, debesis zilākas, bet meitenes tikpat smukas kā tagad. Un vēl – studējot augstskolā, ja vien nebiji pēdējais slīmests, nenomiri badā, saņemot stipendiju.
Kad mēs augām, zāle bija zaļāka, debesis zilākas, bet meitenes tikpat smukas kā tagad. Un vēl – studējot augstskolā, ja vien nebiji pēdējais slīmests, nenomiri badā, saņemot stipendiju. Daudzi jo daudzi bijušie studenti atcerēsies, ka, saliekot kopā no mājām atvesto pārtikas somas saturu un 40 rubļu stipendiju, atlika nauda arī kādam aliņam. Bet viss jau mainās. Tagad ar to, ko budžeta grupās studējošie saņem kā stipendiju, iztikt nu nekādi nav iespējams, lai kā knapinātos. Izdzīvot students var tikai, prasot naudu vecākiem. Otra izeja, ko izmanto vairums šodienas studentu, ir pēc iespējas ātrāk atrast kādu darbu. Kaut gan par normālu situāciju, ka jau pirmajā kursā studentam jāsāk izmisīgi domāt par iztikšanu, neviens neuzskata, tomēr tāda ir tā īstenība.
Šonedēļ tieši šī problēma ir atkal nokļuvusi uzmanības lokā. Izrādās, students var būt arī bezdarbnieks, ja viņš strādā un zaudē darbu. Tad students tiek iekļauts sociāla riska gadījumu sarakstā. Var jau arī saprast Labklājības ministrijas nevēlēšanos uzņemties kādas saistības. Galu galā studentam mācību laikā jāsēž auditorijā un jāiegūst laba izglītība. Teorija ir pareiza, tikai ar to, ko Izglītības un zinātnes ministrija sauc par stipendiju, iztikt veselu mēnesi nav iespējams.
Kā saka Labklājības ministrijā, jānovērš pretrunas likumdošanā, lai dienas nodaļas students, kas no savas darba algas maksā sociālās iemaksas, nevarētu saņemt bezdarbnieku pabalstu. Citiem vārdiem sakot, lai viņš nevarētu iegūt bezdarbnieka statusu, kas ir obligāts priekšnoteikums pabalsta saņemšanai. Tas tiek pamatots ar to, ka bezdarbnieki studenti nevarot pildīt visus bezdarbnieka pienākumus – piedalīties apmācībās vai pārkvalifikācijas kursos, strādāt pagaidu sabiedriskos darbos, jo dienas nodaļas studentam mācības teorētiski norit no rīta līdz vakaram. Savukārt ministrijai iebilst Latvijas Studentu apvienība, kas ir sašutusi par ieceri veikt grozījumus likumā par valsts sociālo apdrošināšanu, paredzot, ka studenti, kas mācās dienas nodaļā un strādā, netiks apdrošināti bezdarba gadījumiem. Turklāt apvienība ir apņēmības pilna vērsties Satversmes tiesā, jo bezdarbnieku un darba meklētāju atbalsta likumā ietvertās normas neatbilst atsevišķiem Satversmes pantiem.
Pretrunas ir, tikai acīmredzot tās nav risināmas ar vienas pašas Labklājības ministrijas spēkiem. Kā to gatavojas risināt, jau redzam – vienkārši pieņemot lēmumu, ka studenti, kas mācās un strādā, nevar tikt uzskatīti par bezdarbniekiem. Skaidrs arī tas, ka šāda sistēma nepastāv vairumā civilizētu valstu. Tā ir atrisināta ar stipendijām, dažādiem pabalstiem un mācību kreditēšanu. Citiem vārdiem sakot, augstākās izglītības sistēma sakārtota, ņemot vērā visus faktorus, ieskaitot to, ka mācību laikā students pārtiek ne tikai no zināšanām, bet arī kaut kur dzīvo (tātad maksā īri utt.) un dažreiz dienā vēlas paēst. Latvijas gadījumā redzams, ka ir mēģināts kārtējo reizi kreiso ausi kasīt ar labo roku.
Tā kā studenti ir vērsušies arī Valsts cilvēktiesību birojā, tas decembra sākumā gatavojas organizēt diskusiju, lai uzzinātu dažādu institūciju viedokļus par bezdarbnieka pabalsta nodrošināšanu nestrādājošiem studentiem. Viņi cer, ka varētu tikt rasts risinājums problēmai bez Satversmes tiesas. Šoreiz gan pārsteidz valsts iestāžu rīcība. Zināja taču, ka pastāv problēma, tomēr neviens nemēģināja to risināt pirms konflikta rašanās. Tā ir strausa politika. Jācer, ka nu beidzot augstākās izglītības finansēšana tiks sakārtota visas valsts mērogā.
