Pagājušajā vasarā ļoti daudziem lauksaimniekiem lietavas izpostīja graudaugu ražu. Lai arī kā, tomēr tika pieņemts lēmums izmaksāt viņiem laika apstākļu nodarītos zaudējumus. Runāts tika par 7,6 miljoniem latu.
Pagājušajā vasarā ļoti daudziem lauksaimniekiem lietavas izpostīja graudaugu ražu. Lai arī kā, tomēr tika pieņemts lēmums izmaksāt viņiem laika apstākļu nodarītos zaudējumus. Runāts tika par 7,6 miljoniem latu. Tomēr Saeima, kārtējo reizi no jauna pārtrāklēdama plāno naudas seģenīti, par iespējamu atrada zemniekiem piešķirt tikai piecus miljonus latu, lai daļēji kompensētu lietavu nodarītos zudumus.
Ievērojot to, ka ik hektārā jāiegulda vismaz 200 latu, iepriekš cerētā kompensācija 25 līdz 27 latu tāds piliens jūrā vien būtu, lai gan no pilieniem jau jūra veidojusies. Tādēļ zemnieki ļoti gaidīja šo naudu. Gaidīja ilgi un samērā pacietīgi, jo saprata: lai lēmums būtu pareizs, vajadzīgs laiks un apdoma.
Kad kļuva zināms, ka Saeima, kārtējo reizi grozot budžetu, pa valsts kases kaktiem spējusi sagrabināt vien piecus miljonus latu, arī tad zemnieki tikai mazliet pakurnēja, jo saprata: nu nav valstij vairāk naudiņas, nav! Un tādēļ savilka jostu par vēl vienu caurumu ciešāk. Taču tad izrādījās, ka ne jau visiem zemniekiem Latvijā jāierauj vēders, bet galvenokārt Latgales un Vidzemes zemniekiem, kuriem kompensācijās nolemts izmaksāt mazāku summu nekā Zemgales un Kurzemes lauksaimniekiem, kam kompensāciju apmērs palicis nemainīts arī pēc cerību miljonu apcirpšanas. Līdz ar to pacietības mērs nu bija pilns.
Latgales zemnieki un pašvaldību pārstāvji gandrīz kā slavenie Zaporožjes kazaki ķērās pie vēstules rakstīšanas Ministru prezidentam. Savā depešā viņi pat pieprasīja zemkopības ministra demisiju. Tas jau skan nopietni. Un laikam arī tādēļ Zemkopības ministrija apturējusi rīkojuma projektu par kompensāciju piešķiršanas kārtību rudens lietavās cietušajiem. Vakar ministrs tikās ar zemnieku pārstāvjiem, lai glābtu gan savu krēslu, gan zemnieku ticību tam, ka šoreiz tomēr uzvarēs taisnība.
Arī Lauksaimniecības organizāciju sadarbības padomes (LOSP) pārstāvji piekrīt, ka pēc pašreizējā modeļa kompensāciju sadale iecerēta negodīga.
LOSP ir sabiedriska organizācija, kas apvieno gan Zemnieku federācijas, gan Zemnieku saeimas un citu sabiedrisko un profesionālo zemnieku apvienību intereses. Tieši tādēļ jau LOSP tika izveidota, lai ministrijas ierēdņiem būtu ar ko runāt, konsultēties. Diemžēl šoreiz nekādas konsultācijas nenotika.
Pirms tam, tas ir, Saeimas ārkārtas sēdē tika nospriests, ka lietavu nodarīto zaudējumu kompensēšanai zemniekiem nebūs iespējams piešķirt 7,6, bet tikai piecus miljonus latu, tika krustām šķērsām rēķināts, kā šo naudu sadalīt stihijā cietušajiem. Gan Zemkopības ministrijas ierēdņi, gan zemnieku sabiedrisko organizāciju pārstāvji vienprātīgi atzina, ka kompensāciju lielumam jābūt atkarībā no zonām, tas ir, ka Vidzemē, Zemgalē, Latgalē un Kurzemē zemniekiem būtu maksājama atšķirīga lieluma kompensācija. Kad kļuva skaidrs, ka šim nolūkam no budžeta iedalītā summa ir apmēram par trešdaļu samazināta, zemnieki gluži loģiski domāja, ka arī kompensācijas samazinājums skars visus zemniekus proporcionāli, šai ziņā taču nebūtu bijis jābūt nekādiem strīdiem.
Tomēr bez strīdiem neiztika. LOSP pārstāvjiem tika paziņots, ka kompensācijām paredzētie pieci miljoni tikšot sadalīti tā, ka zemgalieši un kurzemnieki nekādos zaudētājos nepaliks, taču viss kompensācijas samazinājuma smagums gulsies uz Latgales un Vidzemes labības audzētāju pleciem un makiem.
Patiesībā runa ir par samērā niecīgām summām, taču, jo mazāk ir naudas kopējā katlā, jo tā prasās taisnīgāk sadalāma. Tagad Zemgalē un Kurzemē praktiski paliek tā pati nauda, kas bijusi sākotnēji iecerēta, turpretī vidzemnieki un latgalieši pamatoti jūtas apdalīti, lai gan viņi arī vairāk cietuši no lietavām.
Tā domā zemnieki ne tikai Latgalē. Bet kādēļ tieši viņi ar šo protestu vērsās pie Ministru prezidenta, nevis LOSP kopumā? Šīs zemnieku organizācijas vadītājs Valdis Dzenis pauda, ka padome apvieno visus četrus Latvijas novadus un jau iepriekš bijis zināms, ka zemnieki ar dalīšanu nebūs mierā un ka šā procesa aizsācēji būšot tieši Latgales un Vidzemes zemnieki. LOSP vadītājs arī uzskata, ka zemnieki nonākuši lielā laika trūkumā: varētu jau ilgi un dikti spriest, pēc kādiem kritērijiem dalīt to pašu neko, taču tas prasītu vismaz pāris mēnešu, turklāt arī tad diezin vai visi būtu simtprocentīgi apmierināti. Taču šim jautājumam jābūt izlemtam šonedēļ pat, citādi tam nav nozīmes: zemniekiem steigšus vajadzīgi apgrozāmie līdzekļi.
Patlaban LOSP pārstāvji apgalvo, ka visi kurzemnieki un zemgalieši, Zemnieku federācijas un Zemnieku saeimas biedrus ieskaitot, piekrīt, ka šoreiz kurzemniekiem un zemgaliešiem mazliet jāpiekāpjas vidzemnieku un latgaliešu priekšā. Jo, kas zina, arī viņiem kādreiz var klāties grūtāk, un tad būs vajadzīga izpratne no tās puses. Īsāk sakot, LOSP uzskata, ka patlaban nav jēgas no jauna sākt garu rēķināšanu un skaidrošanos: vienkārši jāievēro taisnīgums tā paša mazumiņa sadalīšanā.
Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze apgalvoja, ka tikšot rasts kompromiss. Tā tam vajadzētu būt. Jo šoreiz runa nav ne par ko citu kā vien par taisnīgumu. Kaut vai tādēļ vien, ka šī kompensācijām sadalāmā naudiņa radusies no visu mūsu maksātajiem nodokļiem. Tiesa, nav skaidrs, kādēļ tā netika proporcionāli pārdalīta uzreiz pēc tam, kad Saeima bija svītrojusi 2,6 miljonus latu no pieprasītās summas.
Zemnieki (respektīvi, LOSP, kas viņus pārstāv) šo neizpratni pauda arī zemkopības ministram. Taču tika pateikts, ka “ir pieņemts stingrs lēmums” un lai zemnieki tāpēc daudz “nesprēgājot”. Tā bija ministra kļūda. Arī pagājušās nedēļas beigās viņš par galveno argumentu šai sakarā minēja Latvijas Zaļo un zemnieku frakcijas nolēmumu, tas ir, tās partijas nostāju, kuras biedrs ir viņš pats. Vai tas bija prātīgi – paļauties tikai uz politiķu, nevis praktiķu padomiem? It īpaši – tās partijas “padomiem”, kurai pašu zemnieku vidū diemžēl ir ļoti niecīga autoritāte.
Tomēr pašlaik zemniekus nodarbina ne tikai kompensāciju sadales problēma. Daļa pauž bažas par to, ka valdība vispār “vēlas panākt graudkopības iznīkšanu”. Tās nu ir muļķības! Līdzīgas aizdomas izskaidrojamas gluži psiholoģiski: krīzes brīžos vienmēr liekas, ka apdraudējums ir lielāks nekā patiesībā; tumsā taču visi kaķi izskatās melni. Drīzāk būtu jāpievērš uzmanība kaut kam citam: ka zemnieku organizācijās patlaban ir apvienojušies tikai ap 3,5 tūkstoši zemnieku, lai gan ar lauksaimniecību nodarbojas vismaz 50 000. Ja viņi visi ne tikai kurnētu un gaidītu, bet apvienotos un arī kopīgi spriestu un lemtu, būtu krietni vairāk jēgas. Tas sevišķi aktuāli ir tagad, kad, iestājoties ES, ir tik daudz neskaidru jautājumu (un to kļūs arvien vairāk), ka tos izskaidrot, rast risinājumu var tikai tie, kas ir labi informēti, tas ir – organizēti. Kopā var atrast izeju no grūtībām, kopā vieglāk aizstāvēt savas intereses un panākt vienošanos ar valdību.
