Jau gadus trīsdesmit LLU Meža fakultātē pastāv tradīcija vēlā rudenī vai ziemas sākumā rīkot tā saucamās Karaliskās medības.
Jau gadus trīsdesmit LLU Meža fakultātē pastāv tradīcija vēlā rudenī vai ziemas sākumā rīkot tā saucamās Karaliskās medības. Tajās piedalās fakultātes mācībspēki, pašpārvaldes aktīvākie studenti. Tiek aicināti LLU vadības un augstskolas pārējo fakultāšu dekāni, kā arī pārstāvji no vadošajiem mežsaimniecības un mežrūpniecības uzņēmumiem. Šā gada Karaliskajās medībās, kas notika 22. novembra sestdienā, piedalījās arī “Ziņu” pārstāvji.
Pulksten septiņi no rīta. Debesis nomākušās. Gaisā miglaina rasiņa – gandrīz var teikt, ka līst. Pie Meža fakultātes ēkas stāv universitātes lielais “Ikaruss” un vēl dažas vieglās automašīnas. Pulcējas vīri ar ieročiem un bez tiem. Pa vidu arī trīs dāmas, visas bez bisēm. Garos zābakos un siltās jakās tērpušies, moži runājas rektors Pēteris Bušmanis ar agrāko Meža fakultātes dekānu profesoru Leonardu Līpiņu. “Ir jau viena daļa cilvēku, kas uzskata, ka šis pasākums ir antihumāns, ka mēs esam tie nepareizie. Ar varu medībās piedalīties nevienu nespiež,” saka rektors. Tik tiešām, no citu fakultāšu dekāniem ielūgumu piedalīties Karaliskajās medībās par sev saistošu atzinis vienīgi veterinārmediķu vadītājs Arnis Mugurēvičs. “Vakar kundzei apsolīju, ka šodien braukšu medībās, tad arī jābrauc,” viņš smaidot saka un sēžas autobusā.
Universitātes autobusa šofera saulessargu rotā rindiņā sasprausti augstskolas absolventu rombiņi. Kaut kas no vecās padomju laika godības. Ūdeņiem plūstot, mainījies studiju saturs un arī simbolika. Taču viena lieta palikusi konstanta – medību gars. Droši vien var teikt, ka tas ir vecāks nekā pati cilvēce. Uz Karaliskajām medībām braucošo autobusā, šķiet, neviens nav samiegojies, un arī man pašam liekas, ka krūtīs uzvilkta kāda atspere. Kā veiksies? Būs medījums vai šoreiz ne?
Bebrs ar mākslīgo zobu
Jaunais dekāns Dagnis Dubrovskis saskaņo beidzamās lietas, un akadēmisko ceturksni pēc septiņiem sākas brauciens uz Vecauces pili. Pa ceļam mednieku stāsti. Par alni, kas, zariem brīkšķot un elsodams, pienācis pie jauna mednieka vai piecu metru attālumā. Bet, kad, sirdij straujāk sitot, bise likta pie pleca, izrādījies, ka uz grauda paņemta ir aļņa māte, bet medību licence atļāvusi šaut tikai aļņa bulli. Vienā teikumā – laime bija tik tuvu, bet šaut nevarēja. Te jāpiebilst, ka medniekiem ir stingrs likums: šaut drīkst tikai pa skaidri saskatāmu mērķi!
Cits pārsteidzošs stāsts ir par bebru, kuram bijis “mākslīgais metāla zobs”. Interesanti, ka pēc tam, kad veiksminieks trāpījis bebram pa galvu, nomedītais dzīvnieks atžirdzis un gandrīz aizbēdzis. Virpotā lode (ar kādu trāpot lūst kauli un briedi var nogāzt) to nav varējusi pa īstam nonāvēt. Pēc tam, vairākkārt bliežot grāvī zem ledus, aizšautais dzīvnieks tomēr pievarēts. Un tad atklājies, ka pirmā lode tam bija trāpījusi starp zobiem un tālāk arī netikusi. Pirmajā mirklī izskatījies, ka bebram ir protezēts metāla zobs. Te pasniedzējs Teodors Blija piebilst, ka bebra astes tauki (pēc to kausēšanas katls gan vairs neesot virtuvē turams) tautas medicīnā ir pazīstami kā zāles bērniem, kas cieš no hroniska bronhīta. Lai redzētu bebra apšņakātos krūmus, jelgavniekiem nav nez kur jābrauc. Vērīgās mednieku acis manījušas, ka viena šo grauzēju ģimenīte ierīkojusi mājiņu uz Pasta salas iepretī Meža fakultātes kopmītnēm.
Savukārt kādam aizrautīgam vīram nedēļu iznācis staigāt bez apakšbiksēm, jo, lūk, plikam brienot ledainā ūdenī pēc nošautajām pīlēm, meldros neganti sadurstīts šekums. Tas nu, saskaroties ar bikšu drēbi, kādu laiku sūrstējis.
Pērngad Karaliskajās medībās tika nošauta viena mežacūka ar sivēnu un divas stirnas. Kā veiksies šoreiz? Vismaz ceļā uz Lielauci neviens zaķis grāvmalā netiek manīts. Jāpaskaidro, ka, pēc mednieku novērojumiem, garauša pamanīšana šādā momentā nebūtu cerīga zīme. Kādi priekšvēstneši liecina, ka medībās veiksies labi? Īpaša vieta ir vērojumiem dzinējsuņu uzvedībā. Ja mednieks mežmalā redz, ka viņa četrkājainais sabiedrotais, kārtojot “tekošās vajadzības”, pacēlis kāju, atliek tikai pašam godbijīgi noņemt cepuri, un viss būs kārtībā. Mūsu autobusā tiešām bija divi suņi. Taču minētā momenta piefiksēšana ir ļoti individuāla lieta, par ko biežāk runā tad, kad cerības ir piepildījušās.
Ierindā divreiz trīspadsmit
Medības sākas ar nostāšanos ierindā Vecauces pils kamīnzālē. Komandēšanu nu pārņem medību vadītājs, kas šoreiz atkal ir agrākais fakultātes dekāns profesors Leonards Līpiņš. Kā vērīgi izskaitļo LLU lietu pārvaldnieks Jānis Sprukts, sanācis 13 mednieku un 13 dzinēju. Tūlīt viņš man piebilst, ka agrāko rektoru Voldemāru Strīķi arī esot vēlējuši trīspadsmitajā datumā, bet tagadējo rektoru Pēteri Bušmani – divreiz trīspadsmitajā, tātad 26. datumā. Tomēr augstskola attīstās sekmīgi, un arī tagad neesot vērts pārāk uztraukties. Dzinēji saņem spilgti sarkanas vestes, mednieki – mastu numurus, un nu, iekāpuši “Ikarusā”, dodamies uz mežu. Pirms tam gan vēl viens rituāls – mednieku paklanīšanās meža dievietei Diānai. Tā kā šī būtne medībās ir visur un reizē nekur, tad mednieki pazemīgi noliecas dzinēju priekšā. Šis žests ir kā atvainošanās par cilvēka iejaukšanos meža lietās.
Piebilstot par medību vadītāja amatu, varbūt kādam rodas jautājums, kāpēc šo pienākumu, ko tradicionāli veic Meža fakultātes dekāni, neuzņemas jaunais dekāns trīsdesmitgadnieks Dagnis Dubrovskis. No presē publicētajām fotogrāfijām redzams, ka šim atlētiskajam vīram nav sveši ieroči, jo viņš savulaik darbojies zemessargu studentu rotā un pat cīnījies pasaules bruņoto spēku čempionātā. Tomēr izrādās, ka dzīvnieku šaušana nav Dagņa Dubrovska sirdslieta. Viņam mežā labāk patīkot meklēt kontrolpunktus. Protams, Karaliskajās medībās viņš piedalās – iet dzinējos. Par medību vadīšanas procesu profesors Leonards Līpiņš saka tā: “Izjūta ir diezgan duāla. No vienas puses, visi esam aizbraukuši atpūsties, un negribas nevienu strostēt un ietekmēt. No otras puses, mednieku kolektīvs ir kā militārs formējums. Ir ieroči, un medības var pārvērsties nelaimē, ja netiek ievērota stingra kārtība. LLU mednieku kolektīvā gan daudz, daudz gadu nekas ārkārtējs nav noticis. Taču jāņem vērā, ka Karaliskajās vienmēr ir klāt jauni cilvēki – gan studenti, gan arī vadošie mūsu atbalstītājfirmu darbinieki. Un ne vienmēr karsta sirds ir pietiekami līdzsvarota ar nosvērtu prātu.”
Citā pasaulē
Ap pulksten 9.30 atskan komanda doties uz pirmo mastu. Te mednieku un dzinēju ceļi šķiras. Pirmie ieņem katrs savas šaušanas pozīcijas uz stigām, bet dzinēji, izretojušies apmēram divdesmit metru intervālā cits no cita, dodas mežā. Mūs, dzinējus, norīko medību vadītāja palīgs Linards Sisenis – Meža fakultātes dekāna vietnieks saimnieciskajos jautājumos. Aizrautīgs, jauns mednieks, kas šeit zvēru pēdas lūkojis jau iepriekšējā dienā. Ar Linarda padomu tieku pāri grāvim, kas šoruden pielijis gandrīz līdz malām. Tālāk seko tāds kā peldējums starp zariem un brikšņiem pāri sūnām un applūdušiem zāļu ciņiem. Brīžiem pārvietoties ir vieglāk, jo var samanīt kaut ko līdzīgu zvēru takai, taču brīžiem tu pilnīgi ienirsti meža zaļumā. Pavisam cita pasaule salīdzinājumā ar to pilsētniecisko vidi, no kuras daudzi ārā tikpat kā netiek. Dzinējam jābūt skaļam, lai no viņa uguns līnijas virzienā bēgtu zvērs un lai katrā ziņā dzinējs pats būtu medniekiem viegli pamanāms. Visapkārt dzirdami daždažādi saucieni. Brīžiem liekas, ka tie skan nevis tikai saistībā ar medību pienākumiem, bet gan no prieka, kas rodas no tuvības ar dabu.
Trīs reizes pa desmit
Atskan šāviens. Fiksēju laiku – desmit un desmit minūtes. Neviens no maniem tuvākajiem kaimiņiem nezina, kas noticis. Taču drīz nonākam uz stigas, ar ko ir skaidrs, ka pirmais masts beidzies. Ejam uz meža ceļa pusi, kur palicis autobuss. Kaut kur teic, ka šāviens kādam jaunajam medniekam pasprucis tāpat vien. Protams, arī tāda lieta nav neiespējama, un tāpēc viens no stingrākajiem likumiem ir: nekad nevērst ieroci pret cilvēku! Taču uz meža ceļa stāvošā medību vadītāja profesora Līpiņa vaigs ir atturīgi smaidīgs. Viņš jau sazvanījies (starp citu, Auces mežā LMT tomēr pārspēj “Tele 2” uztveršanas spējas) ar Zemkopības ministrijas valsts sekretāra vietnieku, kas tieši atbild par mežu lietām, Arvīdu Ozolu, ka netālu no Rīgas – Mažeiķu dzelzceļa stigas trāpīts buciņam. Nav jau nekādu zelta ragu vai ilkņu, arī svarā dzīvnieks ir tāds, ka viens vīrs to mierīgi var panest. Taču nu jau kļūst skaidrs, ka tās nebūs medības bez šāviena, un azarts aug. Kad jautāju Arvīdam Ozolam, kur viņš buciņam trāpījis, atbilde ir īsa: “Desmitniekā.” Tas ir tieši sirds rajonā. Šaušanas attālums – metri divdesmit. Buciņš nav skrējis, bet savā pēdējā gaitā devies lēnām. Mednieks nogaidījis brīdi, kad šaušanas trajektorijā nav zaru, pret kuriem atsitoties, lode, iespējams, novirzītos, un tad trāpījis. Tā nu rodas pirmais pretendents dienas veiksmīgākā mednieka jeb medību karaļa godam. Te vēl jāpiebilst par karalieni. Tradicionāli viņa tiek izraudzīta no klātesošajām dāmām. Ja kādam medniekam gadās nošaut lapsu, tad karalieni nosaka lozējot. Dāma, kas izvelk pilno lozi, kļūst ne tikai par karalieni, bet arī par nošautās lapsas īpašnieci. Tāda kažoka zvērs noteikti ir izmantojams oriģinālai ziemas rotai. Kā man autobusā stāstīja topošais mežrūpnieks, studentu biedrības “Šalkone” vadītājs Gatis Beinārs, viņa tēvs jau sakrājis vairāk nekā divdesmit lapsu ādu, no kurām drīzumā plāno šūt mātei kažoku. Taču, kā noteikt medību karalieni, ja diena ir mitra un lapsas no alām ārā nelien? Tad šī procedūra un kritēriji pilnībā paliek medību karaļa ziņā.
Bez sausas vīlītes
Sākas nākamais masts. Jau pēc kartes var redzēt, ka tas ir divas reizes garāks, tātad dzinējiem mežā būs “jānopeld” apmēram pusotrs kilometrs. Izretojušies noteiktajā attālumā, aurojam un ūjinām vēl cītīgāk, taču tad pēkšņi atskan komanda apstāties. Izrādās, ka tādu var dot jebkurš dzinējs, kas pamanījis lielu medījumu – briedi, alni vai mežacūku, kas izgājusi dzinēju ierindai cauri. Tā tik tiešām bija gadījies, ka viens alnis bija noturējis mūs par vēlākiem sēņotājiem, no kuriem īpaši nav ko baidīties. Tā nu tas turpinājis iet savu ceļu, kas neizved uz uguns līniju. Nu ko – griežamies atpakaļ. Noejam metrus simts, divsimts (mežā attālumu noteikt grūti). Tad atkal komanda: “Turpināt dzīšanu sākotnējā virzienā!” Lecot starp peļķēm, nekur gan neesmu iežļakstījies tā, ka ūdens smeltos pāri gumijniekiem. Tomēr no slapjajiem zariem vien bikses izmirkušas līdz vīlītei. Medības prasa zināmu apdomību apģērba izvēlē.
Atkal šāviens, taču, beigu beigās nonākot masta galā, uzzinām, ka tas nogājis zvēram garām. Bet nav ko bozties. Turpat mežā jau silti gaida ugunskurs ar karstu buljonu un maizītēm, ko sarūpējuši medību sākumā nemanīti atbalstītāji no tās pašas Meža fakultātes.
Bezbailīgā karaliene
Pēc pusdienām vēl divi masti. Tie šoreiz ir gar pašu mežmalu. Tā apstiprinās vecā patiesība, ka vēlos rudeņos zālēdāji vairāk barojas laukmalās, nevis meža vidū. Tur arī tiek šīs dienas lielais medījums – vēl piecas stirnas un buciņi. Četrus precīzi uz grauda paņem Modris Grantiņš, Meža fakultātes absolvents, tagad Ogres Meža tehnikuma direktors. Kā man paskaidro medību vadītājs profesors L.Līpiņš, Modris kā pieredzējis mednieks, var teikt snaiperis, bija nolikts masta tornītī, kura apkārtnē dzīvnieku parādīšanas bija vairāk iespējama. Vienu no buciņiem viņš nogāza apmēram trīssimt metru attālumā. Pēc kopējā atzinuma M.Grantiņš arī ieguva medību karaļa titulu. Viņam tad arī jānosaka medību karaliene. Un tad runā karalis: “Karaliene būs tā drosmīgā, kas uz mežu atbraukusi ar glaunajiem dāmu puszābaciņiem.” Tāda izvēle visiem klātesošajiem šķita ļoti pamatota un asprātīga. Tā par karalieni tika kokrūpnieku uzņēmuma “PATA AB” finanšu direktore Lolita Burkovska. Medībās viņa tiešām bija pirmo reizi (par ko liecināja zvēru dzīšanai visai nepiemērotie apavi), taču droši vien ne pēdējo. Medības beidzas ar karaļpāra vadītajām vakariņām Lielauces pilī. Tajās uzstājas arī dekāns Dagnis Dubrovskis, kas stāsta par fakultātes beidzamajiem sasniegumiem un nākotnes izredzēm.
Kā medniekiem klāsies ES?
Tuvojoties 2004. gada maijam, gribot negribot raisās domas par to, kāda nākotne gaida mūsu medniekus. Patlaban, aptuveni rēķinot, katrs Latvijas mednieks (kuru vidū tikpat kā vairs nav pensionāru) savam hobijam tērē desmit latu mēnesī. Šī nauda aiziet medību platību nomai, medījumu licencēm, dzīvnieku piebarošanai. Vakareiropas, piemēram, vācieši ir gatavi maksāt daudz vairāk. Privāto mežu (kas ir apmēram puse no Latvijas mežiem) īpašniekiem te paveras labas peļņas iespējas. Taču, ja brīvā izsolē nonāks arī valsts medību platības, var gadīties, ka mūsu mednieki paliek bez meža. Pēc Valsts meža dienesta datiem, 2002. gadā Latvijā bija 36291 mednieks. Ārzemju mednieki pērngad bija 281. No viņiem 221 medību atļaujas bija noformētas uz mazāk nekā desmit dienām. Pagaidām sevišķu rietumnieku pieplūdumu nemana. Taču zināmas bažas par to, kā būs turpmāk, pastāv.
