Kāds vīrs uz vientuļas salas nodzīvojis divdesmit gadu. Glābēji interesējas, kā viņš tur šai laikā iekārtojies.
Kāds vīrs uz vientuļas salas nodzīvojis divdesmit gadu. Glābēji interesējas, kā viņš tur šai laikā iekārtojies. Viņi apstaigā salu, un vientuļnieks rāda: “Te ir mana māja, te līcis, kurā makšķerēju zivis, te ir sinagoga, kurā lūdzu Dievu, bet te aiz kalna – otra sinagoga.” “Mirklīti!” teic glābēji, “kāpēc gan tev vajadzīga vēl viena sinagoga?” “Tas ir tāpēc, ka tur nekad uz lūgšanām neeju.”
Tas nozīmē, ka ebreji mēdz nepiekrist cits citam. Starp citu, viņu vidū vienprātības nav pat tik daudz, lai vienotos par savas tautības apzīmēšanu: daļa sevi dēvē tikai par ebrejiem (šo uzskatu aizstāv cienījamais Mavriks Vulfsons), citi (ar Franku Gordonu priekšgalā) uzskata, ka viņu tauta ir īsteni žīdi. Tā ka par to sinagogu patiešām ir taisnība. Tieši no šāda skatupunkta vērtējams arī lielā nacistu mednieka Efraima Zurofa kārtējais sirojums Latvijā. Viņa vizīte izraisa veselu pārdomu virkni.
Vispirms jau radās vēlēšanās salīdzināt Zurofa kungu ar senajiem grieķu sofistiem. Sofisms (grieķiski “gudrs paņēmiens, viltība”) nozīmē nepareizu, maldinošu pierādījumu vai slēdzienu, kas formāli šķiet pareizs.
Zurofa kungs vētraini skaidro, kādēļ ir tik svarīgi attīrīt pasauli no pēdējiem holokausta rokaspuišiem: “Ticiet man, paies laiks, un jauni demokrātiski un liberāli domājoši cilvēki nesapratīs, kā var dzīvot demokrātiskā sabiedrībā un nesodīt vainīgos par noziegumiem pret cilvēci.”
Metīsim šoreiz mieru vīpsnāšanai vai līdzjūtībai par to, ka Simona Vīzentāla centra Jeruzalemes biroja direktors no Sinaja uz mūsu Bausku ieradies pēc viltus izsaukuma. Kam negadās.
Zurofa kungs ir satriekts par to, ka Latvijā “tiek tiesāti vienīgi veci komunisti”, nevis pāridarītāji viņa tautai. Var jau apbrīnot un apskaust, cik neatlaidīgi un konsekventi vienas tautas pārstāvji spēj aizstāvēt savu pagātni, viedokli un intereses un nožēlot, ka citas tautas to nespēj vai drīzāk neprot. Taču jebkurā gadījumā nevajadzētu ņemt par pilnu absolūti visu, ko Zurofa kungs klāsta savā neapvaldītajā daiļrunībā, jo viņa monologi ir pārpildīti ar jau pieminētajiem sofismiem.
“Jūs viņus (SS leģionārus) taisāt par nacionālajiem varoņiem un atklājat viņiem brāļu kapus. Es nezinu, kurā demokrātiskā valstī vēl ir valdības locekļi, piemēram, tik neaptēsts kultūras ministrs, kas piedalās SS leģiona kapsētas iesvētīšanā.”
Nākamais citāts. “Pieņemsim, ka kāds ir noslepkavojis jūsu māti. Ir pagājis 50 un vairāk gadu, bet cilvēks, kas to izdarījis, dzīvo, piemēram, Jelgavā un savos 85 gados ir vēl pie labas veselības, iet uz tirgu, uz peldbaseinu, rosās pa dārzu un ciemojas pie saviem mazbērniem. Taču es zinu, ko viņš ir izdarījis, un sev jautāju: kāpēc viņš dzīvo nesodīts? Vai tikai tāpēc, ka nav sodīts pirms 50 gadiem? Kāda te loģika?”
Ja labi grib, loģiku tomēr varētu sameklēt, taču tad jāieiet tai “otrajā sinagogā”: vienkārši “veco komunistu” Latvijā ir palicis vairāk nekā “veco esesiešu”. Un mēs savus pāridarītājus varam sastapt ikdienā “tirgū”, nevis par lielu naudu pirkt retus pasaulē izdzīvojušos “eksemplārus”. Iespējams, tāpēc arī no malas var šķist, ka esam kūtrāki žīdu slepkavu mednieki. Taču tas nekādā gadījumā nenozīmē to, ka atbalstām holokaustu vai nacismu, vai komunismu. Vēsturniekam Zurofam tas būtu jāzina, korektam sabiedriskajam darbiniekam Zurofam – jārespektē. Ja tas tā nav, tad šā kunga rosība neviļus saistāma ar attaisnojuma meklēšanu savas organizācijas (Vīzentāla centra) pastāvēšanai, cītīgai algas atstrādāšanai. Bet tādā gadījumā šā centra jēga lielas sabiedrības daļas acīs sarūk.
