Leonīds Breikšs dzimis 1908. gada 8. aprīlī. Viņa mīlas lirika rakstīta romantiskā, brīžam sentimentālā garā.
Leonīds Breikšs dzimis 1908. gada 8. aprīlī. Viņa mīlas lirika rakstīta romantiskā, brīžam sentimentālā garā.
Leonīdam Breikšam iznākuši trīs dzejoļu krājumi: «Skanošie ūdeņi» (1931), «Manu sapņu zeme» (1935), «Dziesmas zemei un debesīm» (1942).
Dzejnieka dzīves gājums ir bijis īss un traģisks: 1941. gada 17. aprīlī Iekšlietu tautas komisariāta valsts drošības dienesta vīru arestēts, izsūtīts uz Krieviju, pēc neoficiālām ziņām miris 1942. gadā Saratovas cietumā.
L.Breikša māsa Tamāra publicējusi atmiņas par brāli, kurās raksta, ka Leonīdam bijusi plata, augsta piere, izteikti vaigu kauli, atklāts skatiens un pilnīgi veidotas lūpas. Viņa runa bijusi kā čalojošs strauts pavasarī dzirkstīga un gaiša. Pēc māsas liecībām, dzejas rakstīšanas «trakums» Leonīdam uznācis samērā vēlu 13 gadu vecumā.
Kādu laiku Leonīds Breikšs LU studējis tieslietas, taču spēcīgāks bijis literārais aicinājums, tādēļ studijas palikušas pusratā.
L. Breikša politisko un reliģisko motīvu dzeja pēc ievirzes tuva sprediķim un lūgšanai.
«Tie smagi pieviļas, kas tic, ka patiesība zūd:
Kā dziļi zemē iesēts grauds tā snauž, bet nesatrūd.
Un diena nāk, un saule lec, un pārsteigdama tos
Tā, slavēdama debesis, svin augšāmcelšanos.»
L. Breikšs vienmēr nēsājis līdzi kabatas formāta Jauno derību, kas bijusi viņa garīgā maize. Taču tas nav svētā, nemaldīgā ceļš, ko iet Breikša varonis. Tas ir ceļš, kas cauri maldiem un pretrunām tomēr ved uz gaismu.
«Ir liktenīgs tas, kas gaismu
Prot saglabāt līdz rītam.»
