Nu kurš gan nesapņo par jauku atvaļinājumu jūras krastā, kur dīku saules glāstu baudīšanu var apvienot ar karstu flirtu dienvidnieku gaumē.
Nu kurš gan nesapņo par jauku atvaļinājumu jūras krastā, kur dīku saules glāstu baudīšanu var apvienot ar karstu flirtu dienvidnieku gaumē. Laikam jau tāpēc dažas firmas, rīkojot loterijas, kā ēsmu izmanto krāšņu (vismaz reklāmas bukletos) ceļojumu uz siltajām zemēm. Un jāsaka, es uzķēros uz āķa. Tūrisma izstādē apmeklētāju ieejas biļetes piedalījās loterijā, un kā galvenā balva tika solīta neaizmirstama atpūta Ajonovas pussalā Grieķijā. Cik bija pretendentu uz balvu, to laikam neizdosies uzzināt, taču iznāca, ka mans vārds atradās ailītē trim uzvarētājiem. Tēlaini izsapņoto atvaļinājumu gan mazliet aizēnoja tas, ka firma finansēja tikai dzīvošanu pieczvaigžņu viesnīcā un ēdināšanu, bet ceļošanas izdevumus vajadzēja segt pašiem. Taču kas gan ir biļetēm vajadzīgie 200 lati salīdzinājumā ar divu nedēļu atpūtu Grieķijā!
Ceļojuma galamērķī, kā ļaunu vēstīdama, saule paslēpās aiz mākoņa un acīmredzot nedomāja atdzīvināt diezgan drūmo pussalas panorāmu. Turklāt vēl solītās pieczvaigžņu viesnīcas vietā acu priekšā iznira neliela būda (citādi to nevar nosaukt) ar salmu aizslietņiem logu stiklu vietā un armijas metāla gultu nelielā kambarī, kas laikam bija domāta kā guļamistaba. Ceļotāju sagaidītājs nemācēja runāt nevienā man zināmā valodā, sapratu tikai to, ka šodien varu atpūsties, bet rīt no rīta ieradīsies gids, kas visu izstāstīs. Kur palika solītā ēdināšana, nezinu, iespējams, ka firma rūpējās par piespiedu diētu, jo uz galda bija atrodami tikai daži augļi un pudelīte ar ūdeni. Par dabisko vajadzību kārtošanu… kaut ko vismaz līdzīgu tualetei būdā atrast neizdevās, vienīgi zem gultas rēgojās aprūsējis naktspods…
Kaut kā mēģināju mazināt dusmas Egejas jūras piekrastē, taču tur mani sagaidīja milzīgs plakāts un pat bez lasīšanas bija skaidrs – šeit peldēties nedrīkst. Toties viens labums bija – pludmalē jau no tālienes sajutu labierīcībām ierasto smaku.
Vīlusies jau gribēju ņemt somas un doties uz tuvāko autoostu, taču atcerējos – mana pase palika pie viesu sagaidītāja. Tā kā vienādā situācijā bijām trīs “laimīgās” uzvarētājas, nolēmām sagaidīt nākamo dienu, kas zina, varbūt gids atnāks un visu nokārtos. Taču cerības tiešām ir muļķu mierinājums.
Gids nākamajā rītā solīja dabūt mūsu pases, taču lūdza, lai mēs “kūrortā” paliekam paredzētās divas nedēļas, agrāk nebūšot arī firmas autobusa, kas pēc mūsu atvešanas jau devies citā maršrutā. Par laimi, bez brokastīm nepalikām – ar sieru un augļiem bija pilns galds, netrūka dažādu vīnu, acīmredzot, lai vismaz kaut kā mazinātu mūsu vilšanos.
Atlikušās dienas pagāja kā murgā – nepārdomātas ekskursijas, kuru laikā gids lielākoties klusēja, draņķīgi sagatavotas pusdienas, slikts laiks, un kur nu vēl skraidīšana (arī nakts laikā!) uz tualeti jūras krastā.
Šķērsojot Latvijas robežu, mums gribējās vien skaļā balsī kliegt: “Mājas, mīļotās mājas!”
