Kādā intervijā gleznotāja Vita Merca par savām studijām pie profesora Eduarda Kalniņa izsakās – būtu naivi domāt, ka viņš būtu mācījis, kā gleznot jūru vai kā pareizi salikt krāstoņus, taču dzīves filozofiju gan.
Kādā intervijā gleznotāja Vita Merca par savām studijām pie profesora Eduarda Kalniņa izsakās – būtu naivi domāt, ka viņš būtu mācījis, kā gleznot jūru vai kā pareizi salikt krāstoņus, taču dzīves filozofiju gan.
Glezna patiesi atklāj autora attieksmi pret dzīvi. Izraudzītās tēmas, sižeti, to risinājums, krāsu harmonija vai – gluži pretēji – disharmonija, gleznošanas veids un daudz kas cits stāsta par mākslinieka gara pasauli, par vērtībām, kādas viņš aizstāv savā mākslā. Taču ir viens noteikums, lai atklātu autora darbu patiesumu: ja viņš glezno no sirds, ja viņš nevar negleznot, ja tīši nestrādā veikalam, izdabājot naudas dievam Moloham.
Jaunākā izstāde Jelgavas Mākslas skolā un tās autore Vita Merca netieši runā par ētisko attieksmi pret savu darbu un pasauli.
Māksliniece mums rāda pazīstamo reālo pasauli un glezno to, ko mēs ik dienas redzam – vienkāršas lauku ainavas, vāzes ar ziediem, citronus, dažādus traukus. Gleznotāja sen zināmajā prot saskatīt neparasto – lietu dvēseli. Viņa aplūko pasauli ar mīlētāja acīm. Viņa nepārveido realitāti, nepielāgo to sev, neuzspiež tai savu zīmogu. Šajā pietātes pilnajā attieksmē jūtama Vitas Mercas godbijība pret Dieva radīto zemi, kurā mēs mītam.
To pastiprina darbu smalkais toņu un pustoņu, pat ceturtdaļtoņu salikums, kurā atklājas mākslinieces cieņa pret latviešu glezniecības tradīcijām. Viņa ir izcila to turpinātāja. Vienalga, vai māksliniece glezno dabu vai lietas saulainā laikā, mijkrēslī vai gandrīz tumsā, rodas iespaids, ka viss ainavā vai klusajā dabā izstaro gaismu. Tā nav tikai gaisma, kā esam to paraduši ikdienā uztvert. Vitas Mercas darbos gaismai ir īpaša vērtība – apgarotība, varbūt Dieva klātesamība, katrs lai to tulko pēc sava prāta. Viņas darbi ir ļoti harmoniski, kaut arī nereti parādās spējāki kontrasti, kas ienes gleznā dramatismu, taču māksliniece prot krāsas saskaņot tā, lai neradītu nervozitātes iespaidu, kas posta radošo mieru.
Vita Merca mēdz gleznot bez asākām lietu aprisēm. Liekas, ka priekšmetu apveidi saplūst ar apkārtni. Tādēļ rodas mirklīguma iespaids, taču Vitas Mercas interpretācijā šim mirklim ir mūžības vērtība. Tas ir brīdis, kad ikdienišķā pasaulē saskatām kaut ko vienreizēju, neatkārtojamu, to, kādēļ ir vērts dzīvot un kas emocionālāku, jūtīgāku cilvēku dara laimīgu.
Patiesi, Vitas Mercas māksla ir ļoti emocionāla, romantiska, garīgi uzlādēta un tīra. Māksliniece ir ar augstām ētiskām prasībām pret mākslu, īpaši pret glezniecību, kas viņai ir svēta. Ne velti pārrunās pēc izstādes atklāšanas Vita Merca ieminējās: pirms ķerties pie otām un krāsām un tuvoties molbertam, viņai nepieciešama īpaša koncentrēšanās, ko var nosaukt par lūgsnu Dievam.
