Kultūras ministrijā topošā Likuma par tautas mākslas tradīciju saglabāšanu koncepcijā paustie likuma pamatuzdevumi ir valsts un pašvaldību finansiālās un institucionālās kompetences noteikšana.
Kultūras ministrijā topošā Likuma par tautas mākslas tradīciju saglabāšanu koncepcijā paustie likuma pamatuzdevumi ir valsts un pašvaldību finansiālās un institucionālās kompetences noteikšana, Tautas nemateriālo kultūras vērtību reģistra izveide un valsts kultūras iestāžu pārstrukturēšana atbilstoši administratīvi teritoriālajai reformai.
Laikā starp pagājušajiem un aizpagājušajiem dziesmu svētkiem valsts un pašvaldību finansiālais atbalsts tautas mākslai bija mērāms attiecībā 1 pret 10. Tas, ka ceturto daļu no divdesmit trešajiem dziesmu svētkiem atvēlētajiem diviem miljoniem latu svētku rīcības komiteja atvēlēja Rīgā sabraukušo pašdarbnieku uzturēšanās izdevumiem, pašvaldībām sagādāja patīkamu pārsteigumu. Apsvērumi par un pret valsts piešķirto summu nebalstījās uz likumā fiksētām normām, kas skaidri noteiktu valsts un pašvaldību finansiālo un institucionālo kompetenci, jo šādu normatīvu aktu nav.
Likums par tautas mākslas tradīciju saglabāšanu nozīmē vienotu tautas nemateriālo kultūras vērtību uzturēšanas stratēģiju, kurā būtu precizēta valsts un pašvaldību dalība tautas mākslas procesu (tai skaitā dziesmu svētku kā tautas mākslas dzīves galvenā notikuma) nodrošināšanā.
Runājot par tautas mākslas norisēm kopumā, valstij likumā paredzēta atbildība par mākslinieciskās kvalitātes nodrošināšanu – skatēm, izglītību, tālākizglītību, metodisko palīdzību, uzskaiti un analīzi. Pašvaldības kompetencē ir nodrošināt tautas mākslas nepārtraukto ikdienas procesu, tam nepieciešamo infrastruktūru.
Likumā plānots iekļaut normu, pēc kuras dziesmu svētku rīkošanu, arī dalībnieku ceļu un uzturēšanos, finansē valsts, savukārt pašvaldību finansiālo dalību dziesmu svētkos un citos nacionāla mēroga sarīkojumos nosaka Ministru kabinets.
Vīru kordziedāšana, dažas aušanas tehnikas – likums par tautas mākslas tradīciju saglabāšanu paredz tādu šo un citu apdraudēto tautas mākslas prasmju saglabāšanas mehānismu kā Tautas nemateriālo kultūras vērtību reģistrs. Tā izveidošana atbilst šā gada oktobrī pieņemtajā UNESCO Konvencijā par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu paredzētajai tautas mākslas prasmju identifikācijas un pastāvīgas uzskaites prasībai. Taču reģistrs nozīmē nevis vienkārši sarakstu, bet tautas mākslas prasmju saglabāšanas programmas. Ministrija jau sagatavojusi divus pilotprojektus, kas īstenojami par Kultūrkapitāla fonda līdzekļiem vēl pirms reģistra izveides: par retas aušanas prasmes saglabāšanu Latgalē un Tautas tērpu konsultatīvā centra izveidi.
Likuma pabeigšanai un pieņemšanai būs vajadzīgs apmēram gads, un koncepcija vien vispārīgi ieskicē detalizēti izstrādājamo normu vadlīnijas. Tāpat kā ūdens glāzi atkarībā no tā, vai vērotājs ir pesimists vai optimists, var uzlūkot par pustukšu vai pa pusei pilnu, arī neskaidrība var būt gan sakārtotības rosinātājpēks, gan tāda, kurā valda bezizejas neizpratne. Neskaidrību pēdējā nozīmē vieš jaunas, vienotas kolektīvu klasifikācijas sistēmas izstrādes iecere. Par tās mērķi Kultūras ministrijas Kultūrpolitikas departamenta Tautas mākslas nodaļas vadītāja Zaiga Sneibe nosauca tādu kvalitātes vērtēšanas sistēmu, kas sabiedrībai būtu saprotamāka nekā līdzšinējā, kā pēdējās piemēru minot pirmssvētku skatēs ieviesto deju kolektīvu dalījumu, pēc kura tas, ka viens kolektīvs labāks par citu, patiesi ne vienmēr nozīmē, ka pēdējais apzīmēts ar nākamo alfabēta burtu, jo, meistarību vērtējot, ņemts vērā gan dalībnieku vecums, gan skaits. Taču skaidrs, ka šādi kritēriji būs arī turpmāk. Tāpat arī tas, ka tie atšķirsies no citu tautas mākslas veidu, piemēram, koru vērtēšanas. Turklāt meistarības vērtēšanas pamatuzdevums ir noteikt labākos un centīgākos, lai atbilstoši sadalītu mērķdotāciju, un grūti iedomāties, kas varētu aizstāt līdzšinējo, tagad arī valsts līmenī akceptēto, punktu skaitīšanu, kurā vienlīdz ņemti vērā kolektīvu panākumi un aktivitāte.
Pats par sevi saprotams, ka administratīvi teritoriālā reforma, pēc kuras līdzšinējo rajonu vietā Latvijā būs 102 novadi, prasa citu kultūras dzīves koordinācijas modeli, un reorganizāciju jau apsver katra pašvaldība atsevišķi. Likuma “Par tautas mākslas tradīciju saglabāšanu” koncepcijā tam atbilst tādu valsts kultūras institūciju izveide, kuru uzdevums būtu tautas mākslas koordinēšana un metodiskā vadība reģionos. Ja kopā ar administratīvi teritoriālo reformu novadi saņems atbilstoši pārveidotu kultūras iestāžu tīklu, patiesi varēs teikt, ka likuma iecere dzimusi īstajā laikā.
