7. decembra rītā līdz ar baznīcu zvaniem, kas aicinās uz dievkalpojumu Latvijas baznīcās, lai klusi atceramies 1937. gada notikumus.
7. decembra rītā līdz ar baznīcu zvaniem, kas aicinās uz dievkalpojumu Latvijas baznīcās, lai klusi atceramies 1937. gada notikumus. Toreiz pārtrūka sarakste ar PSRS teritorijā dzīvojošiem latviešiem, kas pēc Pirmā pasaules un Krievijas pilsoņu kara bija palikuši dzīvot svešumā. Tur viņus bija aizvedušas bēgļu gaitas. Daudzi bija jau agrāk devušies turp labākas dzīves cerībās, bēgot no vācu muižnieku un Krievijas cara patvaldības. Pēc kara šausmām liela daļa atgriezās Latvijā, bet Padomju Krievijā uz dzīvi palika ap 200 000 latviešu. Viņi vēl nenojauta savu traģisko likteni, jo ticēja padomju varas melīgajai un necilvēcīgajai propagandai, nebija pieredzējuši padomju varas briesmu darbus Latvijā 1919. gadā. Vēl šodien Latvijā Pētera Stučkas terora upuru dzīvesstāsti un liecības nav apkopotas. Tikai baltais krusts Stacijas parka malā klusi stāsta par toreizējiem notikumiem Jelgavā, kad pirmais padomju terora vilnis Latvijā prasīja ap 7000 upuru.
20. gadu sākumā radās padomju varas “aizsardzības” sistēma pret “valsts ienaidniekiem”. Valsts drošības pārvaldi vēlāk nosauca par Iekšlietu tautas komisariātu (NKVD), kas 1937. gada 3. decembrī izdeva Nikolaja Ježova slepeno telegrammu nr.49990, ar kuru pavēlēja arestēt visus latviešus, kurus varētu turēt aizdomās par “pretvalstistisku” un “nacionālistisku pretpadomju” darbību. Masveida genocīda un nevainīgu cilvēku slepkavībās gāja bojā ap 70 000 latviešu, likvidēja visas skolas, teātrus, preses izdevumus un biedrības, kuras bija izveidojuši latvieši. Dzīvi palikušie slēpa savu tautību, sarunājās krievu valodā. Visā pilnībā čekisti izpildīja Ļeņina norādījumus par veicamajiem pasākumiem pret “valsts ienaidniekiem”: “Jārealizē nežēlīgs masveida terors, aizdomīgie jāiesloga koncentrācijas nometnēs…” Pirmais upuris bija pulkvedis Briedis 1918. gada 27. augustā.
Šodien mēs informējam pasauli par Baigā un 1949. gada genocīdu Latvijā, bet pat Okupācijas muzejā neminam daudzo tūkstošu latviešu traģēdiju Padomju Savienībā, kur upuru skaits ir ievērojami lielāks. Nevaram arī izdalīt atsevišķus padomju terora viļņus, jo viss padomju varas periods bija tiešs genocīds pret latviešiem. Nav aizmirstams un piedodams ilggadējais varmācību cikls. Nākamajām paaudzēm un pasaulei nepieciešams pavēstīt par latviešu patriotismu un izmisīgo cīņu pret komunismu.
