Ņemot vērā visas runas, kas pēdējā laikā izskan par pārmaiņām valsts veselības aprūpes sistēmā, pirmkārt, vēlos visiem laikraksta «Zemgales Ziņas» lasītājiem apliecināt skaidri un gaiši..
Ņemot vērā visas runas, kas pēdējā laikā izskan par pārmaiņām valsts veselības aprūpes sistēmā, pirmkārt, vēlos visiem laikraksta “Zemgales Ziņas” lasītājiem apliecināt skaidri un gaiši: nākamgad valsts finansējums netiks atņemts nevienai likumīgi strādājošai slimnīcai – ne lielai, ne vidējai, ne mazai –, un neviena no šīm slimnīcām arī nekādā gadījumā netiks slēgta.
Mūsu valstī ir bijis jau pietiekami daudz nepārdomātu veselības aprūpes sistēmas reformu, kuras to bieži vien ir padarījušas sarežģītāku un mazāk pieejamu iedzīvotājiem, nesaprotamu ārstiem un pārējam medicīniskajam personālam. Taču reformu galvenais uzdevums ir panākt, lai labāk būtu gan pacientiem, gan ārstiem. Tāpēc nākamgad nekādas nepārdomātas lauku slimnīcu reformas nenotiks, tieši otrādi, lauku slimnīcām nauda tiek nevis atņemta, bet likta klāt.
Tas, kas lauku slimnīcu labā izdarīts jau šogad, ir – ar budžeta grozījumiem 660 000 latu atvēlēts sevišķi būtiskām vajadzībām, galvenokārt neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu darba un slimnīcu uzņemšanas nodaļu darbības nodrošināšanai. Tāpat arī slimnīcām, kas izdarījušas vairāk, nekā paredzēts līgumā ar Veselības obligātās apdrošināšanas valsts aģentūru, un vairs nevarēja uzņemt slimniekus, proporcionāli tiek piešķirts 3,1 miljons latu.
Arī nākamgad valsts finansējums joprojām tiks piešķirts visām sertificētajām slimnīcām – kā lielām, tā mazām –; līgumus nedrīkstam slēgt tikai ar nesertificētām slimnīcām, jo to Veselības ministrijai kategoriski aizliedz likums (Ārstniecības likums noteic, ka ar ārstniecību drīkst nodarboties tikai tādas ārstniecības iestādes, kas atbilst obligātajām prasībām. Tātad spēj nodrošināt kvalitatīvu pakalpojumu). Taču ir skaidrs, ka ar pakāpenisku naudas likšanu klāt vien ir un būs par maz, šie līdzekļi ir jāizmanto lietderīgi, un tas nozīmē, ka par slimnīcu tīkla reformēšanu mūs piespiež domāt pati dzīve.
Lūk, piemēram, situācija ar Viļakas un Balvu slimnīcām – pirmajā ir tikai 15 bērnu un 15 terapeitisko gultu ar zemu ārstēšanas intensitāti, bet turpat blakus ir lielā un daudz augstākā līmenī esošā Balvu slimnīca, taču tā ir uz bankrota robežas, jo tai … ir nepietiekama noslogotība. Savukārt faktiski vienāda līmeņa slimnīcas Varakļānos un Viļānos atrodas 12 kilometru attālumā cita no citas – līdzekļu nepietiek ne vienai, ne otrai, un cieš gan mediķi, gan pacienti.
Vai tiešām nebūtu vienkāršāk un visiem labāk, ja, piemēram, pēdējā gadījumā slimnīca būtu viena, tajā strādātu abu pašreizējo slimnīcu ārsti, māsas un citi darbinieki, kas saņemtu lielākas algas (ietaupītos kaut vai vienas ēkas ekspluatācijas izdevumi) un pacientiem nodrošinātu daudz labāku medicīnisko palīdzību? Un tas nebūt nenozīmē, ka mazākās slimnīcas būtu vienkārši jāslēdz, – tikpat labi pacients lielajā slimnīcā varētu saņemt augsti kvalificēto palīdzību, bet atveseļošanās posmā uzturētos jau mazajā slimnīcā.
Protams, ir iespējams atgaiņāties ar argumentiem – tā ir bijis simt gadu, un tā jābūt arī uz priekšu! Taču dzīve mainās: pirms simt gadiem nāvējošas slimības modernā medicīna tagad spēj izārstēt dažu dienu laikā vai vispār nepieļaut saslimšanu – un kurš gan būs ar mieru atteikties no mūsdienīgas ārstēšanas tikai tāpēc, ka pirms simt gadiem, lūk, bija citādi?
Latvija tāpat kā jebkura cita valsts pasaulē nevar un nekad nevarēs nodrošināt pa augsta līmeņa slimnīcai katrai nelielai apdzīvotai vietai. Taču, saprātīgi un pārdomāti izmantojot līdzekļus, ar laiku spēsim nodrošināt normālu algu katram medicīnas darbiniekam un kvalitatīvu veselības aprūpi katram cilvēkam – ja, protams, neturpināsim bez apdoma raustīt deķi katrs uz savu pusi. Par to ir jādomā – vēlamies mēs to vai nevēlamies.
