Atsaucoties uz skolotājas Valentīnas Barševskas vēstuli par iepriekšējā reizē publicēto Sintijas Niklases rakstu «Kādu apjūsmo, bet citam jājūtas pazemotam», nolēmām turpināt šo tēmu.
Atsaucoties uz skolotājas Valentīnas Barševskas vēstuli par iepriekšējā reizē publicēto Sintijas Niklases rakstu “Kādu apjūsmo, bet citam jājūtas pazemotam”, nolēmām turpināt šo tēmu. Lai varētu labāk izprast problēmas cēloņus un iespējamos risinājumus, uz diskusiju aicinājām piecpadsmit gadu veco Lieni Strazdiņu, psiholoģi Ingu Birkmani un divu (nu jau pieaugušu) bērnu māti Inesi Zubovsku.
Skola – vieta, kur sanāk kopā dažādi bērni ar atšķirīgiem uzskatiem un dzīves pieredzi. Bieži vien viņi cits citu nespēj pieņemt. Kādas ir jūsu domas par tīņu noslāņošanos skolās?
I. B.: Skola ir mūsu sabiedrības koncentrēts modelis. Tur risinās visi tie paši notikumi, kas sabiedrībā kopumā. Ja ir krīze, teiksim, sabiedrībā, izpaužas vājākie. Skolā tie ir atstumtie vai arī tie, kas tēlo “krutos”. Viņi var sākt uzbrukt citiem gan vārdiski, gan fiziski, atdalīties no klases kolektīva, pastiprināti smēķēt, lietot alkoholu un “bastot” stundas.
I. Z.: Noslāņošanās iemesli var būt vairāki. Viens no tiem – “man ir, bet tev nav” izjūta. Tīnis apzināti vai neapzināti var izsaukt skaudību apkārtējo vienaudžu vidū – ar savu apģērbu, mantām, zināšanām.
I.B.: Bieži jauniešiem patīk slēpties aiz savu vecāku panākumiem. Kad viens pusaudzis dzird par cita vecāku materiālo stāvokli vai sasniegumiem, sākas sacensība starp šo tīni un otra jaunieša vecākiem.
Kāpēc skolēni reti aizstāv apsmieto?
I. B.: Bara instinkts. Pusaudžu gados sevišķi svarīga ir izjūta, ka “esi savējais”. Jo zemāk tu kolektīvā esi, jo vairāk, aizstāvēdams vājāko, tu riskē tikt izslēgts no šīs kompānijas. Turpretī, jo lielāka autoritāte tu esi, jo lielāka taviem vārdiem ietekme, tāpēc, ja atstumto aizstāv grupas līderi, arī citi var sākt pievienoties viņam. Tomēr biežāk skolēni izvēlas izrādīt līdzjūtību, citiem neredzot – parunājot ar šo “aplikto” skolēnu pēc stundām, bet ne vairāk.
Skolēna izskats visbiežāk ir apsmiešanas iemesls. Vai skolas formas varētu atrisināt šo problēmu?
I. B.: Ar “visām četrām” esmu par skolas formām! Skolas gados es tās ciest nevarēju, bet tagad domas ir mainījušās – ja šis tērps ir pašu skolēnu modelēts un viņus pašus apmierina, neko sliktu tur nesaskatu.
I. Z.: Pilnīgi piekrītu. Tad izzustu acīmredzamā vizuālā atšķirība starp skolēniem.
L.S.: Es esmu pret skolas formām. Šī doma vien ir “galīgi garām”. Skolēniem patīk ģērbties spilgti, bet formas mūs tikai ierobežo.
Vai skolēnam ir jāsamierinās ar pazemojumiem? Kā apsmietajam izkļūt no šīs situācijas?
I. B.: Vajag izbļauties, izdusmoties, ir jāizpauž savas jūtas, nedomājot par citu domām. Kaut vai izraudāties mežā! Galvenais – šīs dusmas nedrīkst turēt sevī. Un vajag apzināties savas labās īpašībās un tās lietas, ko tu dari labāk par savu pāri darītāju.
I. Z.: Ir jāizdara kaut kas tāds, kas mainītu citu skolēnu domas. Zīmīgi, ka “bosiki” apsmej skaļi, bet klusākie – savā bariņā. Tomēr reti kas var mainīt citu skolēnu domas – ja klasesbiedri tevi nosauks par “zubriķi”, tad tāds tu arī paliksi. Vēl viena alternatīva ir pāriet uz citu skolu, kur tevi neviens nepazīst. Tur tu vari sevi parādīt no citas puses, protams, ja tu vispār gribi mainīt apkārtējo viedokli par sevi.
I. B.: Parasti tieši tam, kas pazemo citus, ir problēmas ģimenē vai kur citur. Viņam ir jāpiedāvā palīdzība, jo šī agresija ir veids, kā cīnīties ar krīzi un problēmām. Lielu lomu spēlē klases kolektīvs. Ir labi, ja ir trešais, kas varētu atrisināt radušos konfliktu.
Skolotājs ir autoritāte klasē – no viņa bērni ņem piemēru. Cik liela nozīme ir skolotāju attieksmei pret skolēniem?
I. B.: Tieši skolotājam jābūt iepriekš minētajam trešajam – dzīves gudrajam, kas var palīdzēt abiem pusaudžiem.
I. Z.: Nepiekrītu. Bieži tieši skolotājs ir pazemotājs. Ja tīņi redz, ka skolotājs drīkst pazemot kādu skolēnu, tad arī viņi to var atļauties, jo skolotājs ir paraugs. Laika gaitā pedagogi aizmirst sava darba īsto nozīmi un uz skolēniem sāk skatīties kā uz nekauņu baru, kuram atkal ir jāiemāca mācību viela.
I. B.: Jā, skolotājam bieži vien ir slikts paradums audzēkņus grupēt noteiktās kategorijās – sliņķi un labie bērni. Ar laiku pats skolotājs vairs netic tam, ka kāds skolēns var mainīties, pret viņu rodas noteikta attieksme. Arī skolotājiem ir vajadzīgs atbalsts. Ja pedagogs ir harmonisks, arī jaunieši būs tādi.
L.S.: Piekrītu Ineses kundzei. Skolotājs pats var apsmiet bērnu, tad skolēni sāk darīt tāpat. Tomēr skolotājs var būt arī uzticības persona.
Pirmā skola bērnam ir ģimene – tur tiek ielikts pamats audzināšanā. Bet cik liela nozīme vecākiem ir skolas gados?
I. B.: Vecākiem ir liela nozīme – viņiem vajag vērot un rūpēties par savu bērnu.
Starp “labajiem un sliktajiem” skolēniem ir vēl trešā grupa – “zubrītāji”. Kāpēc skolēns savu prāta spēju dēļ tiek apsmiets visvairāk?
L.S.: “Zubrītāji” visu iemācās mehāniski, bet ir tādi skolēni, kam vienkārši labi padodas mācības, bet viņš nav “zubrītājs”.
I. Z.: Labas atzīmes un skolotāja uzslavas izraisa skaudību.
I. B.: Ja tu esi “zubrītājs”, tad tu neesi “savējais”. Mans ieteikums ir izpausties kaut kur ārpus mācībām – korī, kādā sporta veidā. Tad tu varēsi mācīties, pelnot 10 balles, bet arī piederēt kādam kolektīvam.
Ceram, ka lasot psiholoģes, mātes un skolas audzēknes viedokļus, tu, skolēn, esi atradis kādas savas problēmas iespējamo risinājumu. Centīsimies saprast cits citu un pieņemt tādus, kādi esam!
