Beidzamās dienas sagādājušas daudz tādu notikumu, no kuriem vai katrs prasās pēc plašāka komentāra.
Beidzamās dienas sagādājušas daudz tādu notikumu, no kuriem vai katrs prasās pēc plašāka komentāra. Piemēram, strādājošo studentu prasība ievērot viņu tiesības saņemt bezdarbnieku pabalstus; arvien jauni “trusīši”, kas cits pēc cita tiek celti laukā no “burvju cilindra” – ekspremjera Andra Šķēles firmas biroja “seifs”, kura saturu konfiscējis KNAB; atkal kārtējais terora akts pie Maskavas kremļa; traģēdija Kuka kalnā Jaunzēlandē, kur gājuši bojā izcilākie Latvijas alpīnisti… Tajā pašā laikā interesē (vai satrauc) situācija pēc Krievijas Valsts domes ievēlēšanas: kā “jaunā slota” ietekmēs Latvijas un Krievijas attiecības (rožainākas tās vēl ilgi nesolās kļūt). Un tomēr gribas paraudzīties tālāk, tajā nākotnē, kurai tieši pašlaik tiek likti pamati.
Drīz kļūsim par ES jauno dalībvalsti. Un, lai gan šīs “laulības” netika slēgtas debesīs, bet mirstīgu pilsoņu referendumā, tik un tā gribētos, lai tās izrādītos auglīgas un ilgstošas. Šajā kontekstā šīs nedēļas centrālā tēma, manuprāt, ir Eiropas Savienības valstu vadītāju domstarpības ES konstitūcijas sakarā: bija paredzēts, ka to līderi nedēļas nogalē tiksies Briselē, lai saliktu beidzamos punktus uz “i”. Tomēr situācija izrādījusies sarežģītāka.
Eiropas lielvalstu Francijas un Vācijas līderi atkārtoti paziņoja, ka neatkāpsies no saviem uzskatiem par to, kādai jābūt Eiropas Savienības konstitūcijai. Tiekoties Parīzē, Francijas prezidents Žaks Širaks un Vācijas kanclers Gerhards Šrēders pavēstīja, ka noraidīs konstitūcijas projektu, ja tas neatbildīs viņu uzskatiem par to, kādam jābūt organizācijas pamatlīgumam. Širaks aicināja divas dumpīgākās valstis – Poliju un Spāniju – mazināt savu pretestību pašreizējam konstitūcijas variantam.
Francijas prezidents teica, ka viņš “vienkārši nevarot iedomāties”, ka viena vai divas valstis varētu “bloķēt progresu”, ko visas pārējās valstis vēlas panākt. Tomēr gan Širaks, gan Šrēders atzina, ka sarunas Briselē šīs nedēļas nogalē var beigties arī ar neveiksmi.
Starptautiskie novērotāji uzskata, ka saasinājušās ES dalībvalstu nesaskaņas par strīdīgo balsošanas sistēmu vismaz tuvākajā laikā (sākotnēji bija iecerēts – līdz šā gada beigām) neizdošoties atrisināt.
Lai gan skaļi tika nosauktas tikai Spānija un Polija, taču arī Latvija (vismaz kaut kur “dziļi sevī”) nepriecātos, ja tiktu pieņemts ES konstitūcijas “lielvalstu variants”. Runa ir par to, ka Francija un Vācija uzstāj: ir jāievieš tā dēvētais dubultais vairākuma princips. Tas nozīmē, ka lēmumi varēs tikt pieņemti, ja tos atbalstīs vairāk nekā puse ES dalībvalstu, kuras pārstāv vismaz 60 procentu iedzīvotāju. Savukārt jaunās dalībvalstis uzskata, bet Spānija un Polija arī atklāti pauž, ka šāda sistēma vairos lielo dalībvalstu un mazinās jauno dalībvalstu ietekmi lēmumu pieņemšanā. Tādēļ “buntavnieces” vēlas panākt, lai vismaz pagaidām tiktu saglabāta Nicas līgumā paredzētā sistēma, kas katrai dalībvalstij piešķir noteiktu balsu skaitu. Tāpat kā Parīzes un Berlīnes, arī Varšavas un Madrides pārstāvji tikai dažas dienas pirms izšķirošās sanāksmes apgalvo, ka neatkāpsies no savas nostājas. Tas nozīmē, ka ES līderu sarunas būs ļoti sarežģītas. Itālijai, kas pašlaik pilda ES prezidējošas valsts pienākumus, uzdots līdz Briseles sanāksmei izstrādāt iespējamo “kompromisa variantu”. Taču par strīdīgo balsošanas jautājumu nekādi priekšlikumi tā arī nav izteikti. Tādēļ visu tikpat labi var izšķirt gan ilga stīvēšanās, gan mirkļa ekspromts. Jebkurā gadījumā mums būtu jāzina tā loma, kāda Latvijai tiks atvēlēta Eiropas kartē, politikā un ekonomikā. Diemžēl pašlaik lēmēji ir “tie citi”, nevis “mēs”.
