Mūsdienās vārds «cilvēktiesības» bieži ir dzirdēts un redzēts dažādos kontekstos, dažreiz pat jāuzklausa komentāri, ka šā vārda jēga ir pazaudēta.
Mūsdienās vārds “cilvēktiesības” bieži ir dzirdēts un redzēts dažādos kontekstos, dažreiz pat jāuzklausa komentāri, ka šā vārda jēga ir pazaudēta. Mans mērķis ir iezīmēt, kā cilvēktiesības var veidot ap sevi noteiktu kultūru un kā šo kultūru var audzināt mūsdienu sabiedrībā.
Cilvēktiesību kultūra ir tas, kas rodas praksē. Tā ir cilvēku spēja sadzīvot, pamatojoties uz kopīgām vērtībām, kas savukārt ir cilvēktiesību pamatā, – brīvība un līdztiesība, taisnīgums un tolerance, atbildība un tiesības. Tā ir spēja pieņemt citu, pat ja nav iespējams viņu saprast. Tā ir cieņa pret cilvēka pamatbrīvībām un arī savu pienākumu atzīšana un saprašana. Tas ir ceļš uz demokrātisku sabiedrību, kur katra indivīda līdzdalība sabiedriskajos procesos ir ārkārtīgi svarīga, jo šī līdzdalība ir demokrātijas pamats.
Kāds var iebilst, ka dzīvot pēc šādiem principiem un vērtībām nav iespējams, jo – kur tad ir tā robeža, līdz kurai man ir jāpieņem cits un kur ir manas brīvības robežas? Visbiežākā atbilde ir, ka manas brīvības robeža ir tur, kur sākas cita brīvība. Tas skan mazliet ideāli, vai ne?
Latvija, tāpat kā lielākā daļa pasaules valstu, protams, ir ļoti tālu no šā ideāla. Vēlos pieminēt, ka Latvija nav Eiropas sliktākais vai labākais piemērs, Eiropā bieži netiek dotas līdzdalības iespējas imigrantiem, savukārt dažās vietās Latvijā jauniešiem tiek uzspiesta netoleranta apmācības programma. Jaunieši Latvijā arī ir gana neiecietīgi attieksmē pret citādi domājošajiem, citām tautībām, citas seksuālās orientācijas pārstāvjiem, un bieži tur vainojama gan sabiedrība kopumā, gan ģimenes, kurās jaunieši auguši.
Bet ko ir svarīgi saprast? Ja mēs necentīsimies vismaz tuvoties šim ideālam, kā mūsu sabiedrībā varēs sadzīvot cilvēki, kas tik krasi atšķiras viens no otra? Tāpēc jautājums ir – kā un kur uzsākt virzību uz šādu ideālu?
Mans piedāvājums – jāsāk ar jauniešiem. Kāpēc? Jaunieši ir mūsu sabiedrības nākotne, viņi ir tas resurss, kurā ir jāiegulda, ja gribam panākt pārmaiņas. Izmaiņas sabiedrībā nenotiek pēkšņi, bet tieši darbs ar jauniešiem varētu dot rezultātus gan tuvākajā, gan tālākajā nākotnē.
Darbs ar jauniešiem, ko var nosaukt par cilvēktiesību izglītību (angļu val. “human rights education”), palīdz audzināt tolerantu sabiedrību un sniegt zināšanas par vispārējām tiesībām, kas piemīt visiem, neņemot vērā reliģiju vai ādas krāsu. Tas arī palīdz katram atsevišķam indivīdam veiksmīgi atrast savu vietu sabiedrībā, orientēties pasaulē, kur nemitīgi notiek straujas izmaiņas.
Ģimenē bieži vien nevar palīdzēt jaunietim, jo paši vecāki ir aizņemti ar to, kā nopelnīt naudu. Skolas uzdevums ir dot zināšanas, kas ir nepieciešamas darba tirgū. Bet nav nevienas iestādes, kas iemācīs saprast citu vai paskaidros, kādas katram ir tiesības tikai tāpēc, ka katrs ir cilvēks.
Līdz ar to sabiedrisko organizāciju loma mūsdienu sabiedrībā palielinās, jo tieši tās dod jauniešiem iespēju satikties ar citiem ārpus skolas, iegūt jaunas prasmes un zināšanas, kas būs svarīgas dzīvē: prasmi sadarboties ar citiem un saprasties, zināšanas par savām tiesībām un pienākumiem sabiedrībā, kā arī par cilvēktiesībām un iecietību, projektu rakstīšanu un veselīgu dzīvesveidu, komandas darbu un prezentācijas mākslu. Tajā pašā laikā sabiedriskās organizācijas nekonkurē ar skolu vai ģimeni – tās tikai paplašina jauniešu iespējas pavadīt laiku lietderīgi.
Jaunieši ļoti bieži izsaka maksimālistiskus spriedumus par to, kas notiek viņiem apkārt, viņi var būt ļoti neiecietīgi pret jebkuru citādību. Ja ņemt vērā, ka jauniešiem parasti ir daudz enerģijas, tad kļūst skaidrs, cik svarīgi ir to virzīt pozitīvi.
Šī nav tikai Latvijas problēma – visās Eiropas valstīs notiek liels darbs, ar jauniešiem strādā nelielās grupās vai klubos, mācot viņiem sadzīvot ar pārējiem. Šis process izmanto “neformālās izglītības” pieeju, kas dod iespēju par nopietnām lietām runāt spēlēs, diskusijās vai interaktīvās nodarbībās. Eiropas Padome šajā sakarā katru gadu rīko virkni neformālās izglītības pasākumu, kas paplašina jauniešu redzesloku, kā arī sniedz viņiem iespēju iepazīt dažādas kultūras un mentalitāti.
Latvijā šis darbs arī tiek darīts, bet problēma ir tā, ka jauniešu skaits, kas aktīvi piedalās sabiedrisko organizāciju pasākumos, ir pavisam neliels. Neformālā izglītība un sabiedriskās organizācijas Latvijā darbojas kopš neatkarības atjaunošanas. Jauniešu līdzdalība sabiedriskajās organizācijās ir ļoti zema – tikai 6,4% –, bet tajā pašā laikā aktīvajiem jauniešiem šīs organizācijas dod iespēju attīstīt sevi dažādās jomās, piemēram, daudzi Latvijas politiķi kādreiz bijuši jaunatnes NVO aktīvisti. Pozitīvs piemērs neformālās izglītības attīstībai ir Latvijas Jaunatnes padome, kas, sadarbojoties ar savām dalīborganizācijām, dod iespēju apmācīt to jauniešus.
Pārpublicēts no www.politika.lv
