Manas vecmāmiņas mājas pažobelē jau labi sen dzīvo zvirbuļu pāris. Šiem iemītniekiem pat tika doti vārdi Čips un Čiepa.
Manas vecmāmiņas mājas pažobelē jau labi sen dzīvo zvirbuļu pāris. Šiem iemītniekiem pat tika doti vārdi Čips un Čiepa.
Čiepa savu vārdu dabūja mūžīgās klaigāšanas dēļ, tā vien likās, ka viņa ir nemierā ar visu pasauli, un vainīgs ir tikai un vienīgi Čips. Čiepa visu laiku Čipu rāja:
Visām vīri kā vīri, kur tu man tāds gadījies! Kur manas acis skatījās, kad es tevi pieņēmu! Redz, jādzīvo pažobelē, jāperē un jāaudzina vēl tavi bērni! Tas strazds, tas svilpotājs un pasaules staigātājs, tikai šogad te atnāca, bet māja jau kā kungam.
Čiepa tā spiedza un rājās, ka sētas Krancis atvēlēja Čipam prāvu maizes gabalu, lai tikai Čiepa rimstas, bet kas to deva.
Turpretī Čips bija tik veikls un izmanīgs, ka ar dažādām viltībiņām un blēdībām apmānīja runci Ripuli un tika pie viņa ēdiena bļodiņas. Savs labums no tā tika arī Čiepai, bet tā atrada jaunas un jaunas nebūšanas. Miers iestājās tikai tad, kad Čiepa ar strazdeni sāka perēt. Drīz jau čiepstēja mazie putniņi, un vēl pēc laika strazds jau savējos mācīja lidot. Strazdi gatavojās aizlidot, un tad kādu dienu būrītis palika tukšs. Tas nepalika nepamanīts Čiepai, kura dusmojās uz Čipu par slikto dzīvi pažobelē.
Sākoties aukstākam laikam, Čips sāka cerīgi raudzīties uz būrīti:
Strazda nav un nezin, kad tas vēl atgriezīsies, pārlaidīsim tur ziemu. Abi zvirbuļi pārvācās uz strazdu būri. Būrītī bija silti un labi, arī ēdiena sētā netrūka, to varēja dabūt no Kranča. Ziema pagāja ātri, un te kādu dienu strazds klāt, kuram nu vajag māju atpakaļ. Čiepa par to negrib ne dzirdēt. Un nu tik iet kautiņš vaļā, tomēr strazds zvirbuļus padzina, bet Čipa man palika žēl, tāpēc uzmeistaroju vēl vienu būrīti. Tā mēs tikām pie vēl viena strazdu pāra, bet Čips un Čiepa atkal dzīvo pažobelē.
Jānis
