Kopš nedēļas sākuma ielās manāmas savdabīgi noformētas afišas, kas vēsta par svētdien kultūras namā paredzēto ēnu teātra izrādi – pēc skaita trešo Jelgavas ēnu spēlmaņu kopas pastāvēšanas pusotrā gadā.
Kopš nedēļas sākuma ielās manāmas savdabīgi noformētas afišas, kas vēsta par svētdien kultūras namā paredzēto ēnu teātra izrādi – pēc skaita trešo Jelgavas ēnu spēlmaņu kopas pastāvēšanas pusotrā gadā.
Ēnu teātra vēsture Jelgavā sākās 2002. gada vasarā, kad no Ziemeļeiropas Jauniešu mākslas loka (NEYAC) meistardarbnīcām Vāsā (Somijā) šo ideju pārveda pašvaldības aģentūras “Kultūra” projektu vadītājs Āris Dreimanis un Kultūras skolas absolvente Liene Burba.
Ēnu teātra tehniku sarežģītības amplitūda ir plaša: no vienā gabalā grieztām papīra figūrām līdz krāsainiem, caurspīdīgiem tēliem, kas ne tikai kustas, bet arī, piemēram, žestikulē, krāsainu fonu projicēšanai uz ekrāna un aktieru meistarībai, kas vienlīdz izteiksmīgi leļļu vietā spēj izmantot rokas.
Debijas izrādi pagājušā gada augustā Liene gatavoja kopā ar bijušo klasesbiedreni Ilzi Bērzariņu. Ēnu spēles pirmajā mēģinājumā izmantotā tehnika gan nebija gluži tik vienkārša kā tā, ko interesentiem rādīja NEYAC meistardarbnīcā Somijā, bet tās pamatā joprojām bija darbošanās ar papīrā grieztām viengabalainām marionetēm.
2002. gada Piena svētkiem tematiski pieskaņotā “govistiskā drāma vienā cēlienā” (kā jau jaunu autoru pirmie piesardzīgie soļi nepazīstamā jomā) pretendēja vien uz svētku programmas jaunu, neordināru piedevu.
Pēc gada skatītājus gaidīja 40 minūšu gara izrāde un krāsainas, daudz sarežģītākas figūras, kas izgatavotas vairs ne no papīra, bet no organiskā stikla (to veica māksliniece Rūta Kuplā). Iestudējuma pamatā – divu Astridas Lindgrēnes grāmatu – “Brālītis un Karlsons, kas dzīvo uz jumta” un “Karlsons lido atkal” – dramatizējums.
Priekšnesums (šoreiz jau ar jūtamākām patstāvīguma pretenzijām) kopumā atstāja savdabīga ģenerālmēģinājuma iespaidu. Autorus tā izvērtēšana mudināja novērst dažas būtiskas tehniskas nepilnības un jūtami koriģēt pašu izrādes koptēlu. Svētdien skatāmais “Karlsons” ir šīs “revīzijas” iznākums. Pa šo laiku daļēji mainījies pats radošās komandas sastāvs. Režisore ir Ilze Bērzariņa, aiz ekrāna darbojas Varis Klausītājs un Jelgavas Jaunā teātra aktrises Ilze Suta un Sanda Rosicka. Tagadējā skatuves (šā teātra veida gadījumā – dekorāciju ietvertā ekrāna) iekārtojumā uzlabots apgaismojums (prožektori aiz ekrāna novietoti tā, ka gaismas avots nav redzams, – Vara vārdiem, teātris vairs nav jāskatās ar saulesbrillēm). Izrādes veidotāji arī secinājuši, ka nav attaisnojušies eksperimenti ar krāsainajām caurspīdīgajām figūrām, tāpēc tagad iestudējums pārveidots klasiskā melnbalto ēnu spēlē. Krāsainās Brālīša un Karlsona figūras no iepriekšējās izrādes parādās vienīgi, kad scenārijs abus galvenos varoņus aizved ārpus ekrāna – klejojumos pa dekorāciju (tas ir, māju) jumtiem. Līdzšinējās muzikālās pamattēmas saglabātas, bet skaņu efektu arsenāls papildināts. Ievērojami ilgāks bijis arī mēģinājumu laiks. Ilze Bērzariņa un Varis Klausītājs šomēnes apmeklēja leļļu speciālistes Ināras Liepas rīkoto kursu (arī tajā paustās idejas, starp citu, smeltas Somijā), kurā papildus tradicionālā ēnu teātra ekrāna izmantojumam aplūkota arī tādas tehnikas kā kodoskops un diaprojektors iesaistīšana izrādē. Taču tā jau ir viela pārdomām par nākotnes iecerēm. Lai tās īstenotos un teātris ar laiku ieņemtu stabilu vietu vispirms jau pašu mazāko skatītāju kultūras programmā (skatīties nav aizliegts arī pieaugušajiem), nepieciešams darboties regulāri. Kā vēsta pašvaldības aģentūras “Kultūra” projektu vadītājs Āris Dreimanis, ar izrādi 14. decembrī sākas tieši tāds pastāvīgs darbs pie šā aģentūras projekta attīstīšanas un popularizācijas. Pēc Jaunā gada “Karlsons” gatavojas doties viesizrādēs, un 14. decembris nebūšot vienīgā iespēja tuvākajā laikā jauniestudējumu redzēt arī pašu mājās. Projektu vadītājs piekrīt, ka ēnu teātra uzdevumus pilsētas tēla veidošanā gluži pamatoti varot salīdzināt ar tiem, kādus jau veic Latvijas mēroga publicitāti guvušie Ledus svētki.
