21. gadsimts, ko speciālisti dēvē arī par digitālo tehnoloģiju gadsimtu, ir metis jaunu izaicinājumu arī Latvijas sabiedrībai. Vai kibertelpa var pastāvēt bez likumiem?
21. gadsimts, ko speciālisti dēvē arī par digitālo tehnoloģiju gadsimtu, ir metis jaunu izaicinājumu arī Latvijas sabiedrībai. Vai kibertelpa var pastāvēt bez likumiem? Vai tas, kas nelikumīgs reālajā dzīvē, drīkst palikt nesodīts elektroniskajā vidē?
Informācijas sabiedrības pamats ir informācija kā sabiedrības labklājības daļa. Tas nozīmē, ka informācijai ir jābūt tādai, kas netiek vērtēta pēc kvantitātes, bet gan pēc kvalitātes. Ja es savā publiski pieejamā mājas lapā vai portālā publicēju informāciju par valūtas kursu, tad tai ir jābūt patiesai, jo, iespējams, kāds lietotājs Austrālijā šo kursu piemēros savos norēķinos un nepareizību dēļ var ciest lielus zaudējumus.
Jau ilgi turpinās diskusijas par to, kādām tiesībām jābūt informācijas sabiedrībā. Piemēram, franču filosofs M.Fuko uzskata, ka valsts loma nākotnē samazināsies tikai līdz vienai funkcijai, proti, sodīt personas, ka tās ar savu rīcību būtiski būs aizskārušas citu personu likumiskās tiesības un intereses. Varbūt informācijas sabiedrībā, kur valstu robežām paliks tikai šķietama nozīme, tiesības vispār nav vajadzīgas? Ar katru gadu apdraudējumu skaits elektroniskajā vidē palielinās gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. 60. gados galvenais apdraudējuma avots bija banku automātu aplaupīšana, bet nu sastopamies ar tādu apdraudējumu kā goda un cieņas aizskaršana, bērnu pornogrāfijas izplatīšana, krāpšana, ielaušanās datorsistēmās, autortiesību un blakustiesību pārkāpumi, kur nu vēl tādi, kas vēl nav atzīti par noziedzīgiem, piemēram, reklāmas ļaunprātīga izmantošana e – vidē. Esam tuvu situācijai, kad gandrīz jebkuru krimināllikumā ietvertu noziedzīgu nodarījumu varēs saukt par datornoziegumu. Tāpēc arī informācijas sabiedrībā diemžēl neiztiksim bez valsts iejaukšanās, lai tiesiski regulētu elektronisko vidi.
Tehnoloģija nevar būt ne ļauna, ne laba. Tā kalpo kā rīks cilvēku vajadzību apmierināšanai, un tāpēc atbildīgi par tehnoloģiju izmantošanu ir cilvēki. Piemēram, pat ja tehnoloģiju vadīs pilnīgi automatizēta programma un tehnoloģiju iekšienē apstiprinātie rezultāti nodarīs kaitējumu citu personu likumīgajām tiesībām un interesēm, nenoliedzami atbildība iestāsies tikai konkrētai personai, kas izgudrojusi attiecīgo datorprogrammu, ieprogrammējot to pieņemt citas personas intereses apdraudošu lēmumu, piemēram, ielauzties kādā datorsistēmā un no turienes nolaupīt konfidenciālu informāciju. Likumdošanas mērķim jābūt tādam, lai mēs spētu reālā pasaulē pastāvošus vispārīgos tiesību principus – taisnīgumu, demokrātiju, tiesību un pienākumu vienotību, humānismu, likumību, piespiešanas un pārliecināšanas apvienošanu – attiecināt arī uz elektronisko vidi. Rodas nepieciešamība pēc jauniem juridiski nostiprinātiem tehnoloģiju izmantošanas standartiem.
Nevar piekrist kritikai, ka ierobežojumi, pārkāpjot vispārīgos tiesību principus, esot uzbrukums tiesībām uz informācijas brīvību. Jebkurš ierobežojums ir uz kaut ko vērsts, taču nereti aizstāvībai pieminētā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija nosaka, ka tiesības saistītas ar pienākumiem un atbildību. Tās var tikt pakļautas nosacījumiem, sodiem, kas paredzēti likumā un ko vajag demokrātiskā sabiedrībā, lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības, sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu noziegumus, aizsargātu citu cilvēku cieņu vai tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas izpaušanu vai lai nodrošinātu tiesas varu un objektivitāti. Līdz ar to vārda brīvība nevar būt absolūta, un demokrātiskā sabiedrībā svaru kausos jābūt ieliktām, no vienas puses, to personu interesēm, kas vēlas brīvi paust, ko grib, bet, no otras – valsts pienākumam pasargāt savus pilsoņus no visu veidu apdraudējumiem, arī elektroniskajā vidē.
Saīsināti no www.politika.lv
