Pēc brīža pagraba stūrī atvērās labi noslēptas durvis. Ar durvīm tiksi galā vēlāk, tagad palīdzi mums! kāds teica. Nāc, Krista! sacīja Dita.
(Turpinājums. Sākums 2. aprīļa «Lācēna stūrī»)
Pēc brīža pagraba stūrī atvērās labi noslēptas durvis.
Ar durvīm tiksi galā vēlāk, tagad palīdzi mums! kāds teica.
Nāc, Krista! sacīja Dita.
Abas meitenes piecēlās un devās tunelī, kas pavērās aiz durvīm. Tur labi varēja dzirdēt vīru sarunas.Viens no viņiem teica:
Šito visu redzēja divas skuķenes.
To nokārtosim vēlāk. Mazliet pabaidīsim , un abas klusēs kā zivtiņas.
Viena esot Dita, teica tas, kuru sauca par Hariju.
Dita nodrebēja. Tuneļa galā iemirdzējās gaisma. Pēc brīža meitenes jau devās ārā no tuneļa un…
Ditas un Kristas vecāki bija meitenes visur izmeklējušies un piezvanījuši policijai. Arī tā iesaistījās meklēšanā.
Tikmēr Dita un Krista iznāca skaistā dārzā. Blakus viņām mirdzēja liels baseins. Balsis norima. Viņi laikam būs iegājuši mājā, kas atradās pa kreisi no ejas, nosprieda meitenes. Visapkārt bija ar vīteņaugiem apaudzis žogs, kas sniedzās koku augstumā. Cauri tam neko nevarēja redzēt. Meitenes redzēja, ka vīri iznāk ārā un tuvojas ejai. Viņas stāvēja un nezināja, ko iesākt. Par laimi vīri pagriezās pa kreisi. Rokās viens turēja bļodu ar ēdienu. Un tikai tagad meitenes ieraudzīja mazu būdiņu.
(Turpmāk vēl.)
Laura
