Uz aicinājumu sniegt interviju, LLU Lauksaimniecības fakultātes profesors Dainis Lapiņš retoriski jautā: «Kad mēs varētu to manu portreta tēlu zīmēt?».
Uz aicinājumu sniegt interviju, LLU Lauksaimniecības fakultātes profesors Dainis Lapiņš retoriski jautā: “Kad mēs varētu to manu portreta tēlu zīmēt?” Un tā sarunājam laiku un sākam zīmēt!
Kādus trīs gadus D.Lapiņš mūsu augstskolā strādā profesora amatā. Savukārt pasniedzējs viņš ir jau no septiņdesmitajiem gadiem. Uz jautājumu, ko profesors pasniedz, D.Lapiņš mirklīti apdomā un palabo: “Pasniedzu? Es palīdzu studēt! Apgūt laukkopību, kā arī sistēmu analīzi, pētījumu metodoloģiju maģistrantiem un doktorantiem. Iznāk strādāt arī bioloģiskās lauksaimniecības virzienā. Tas ir moderns un dzīves piespiests studiju kurss. Tur jāsagatavo augstākā līmeņa speciālisti.”
“Slīkstam informācijas plūdos”
Savukārt sistēmu analīzes mērķis ir palielināt speciālista – maģistranta un doktoranta – konkurētspēju darba tirgū. Ja jaunu cilvēku izsauc uz darba pārrunām kādā sabiedrības pārvaldes organizācijā, viena no prasībām (kas ir svarīgi!) ir arī spēja analītiski domāt. “Ierēdnim ļoti vajadzīga analītiskā domāšana. Mēs – vesela pasniedzēju komanda – mēģinām “iepotēt” studentiem, kā vienkāršas datorprogrammas pusminūtē “piespēlēto” datu lērumu profesionāli, pareizi izanalizēt. Mēs slīkstam informācijas plūdos. Jāprot visu šo informāciju sistematizēt. Būtiski izanalizēt un pieņemt pareizos lēmumus dažādās situācijās. Šeit – Lauksaimniecības fakultātē –, protams, sistēmu analīzes pamatā ir daba, augi, savukārt datorzinības ir tikai instruments,” stāsta D.Lapiņš.
“Sistēmu analīze nav nekas jauns,” teic profesors, skaidrojot, kā viņš apguvis šo tēmu, “to mācos daudzās ārzemju universitātēs, par nozīmīgu darba ieguldījumu sistēmu analīzē ir piešķirtas Nobela prēmijas… Tā ka jāiet laika garam līdzi.”
“Mēs strādājam kopā”
Profesors vēl joprojām mācās. Viņš gūst zināšanas no saviem studentiem. D.Lapiņa vadītās nodarbības nenotiek klasiskajā manierē, kad pasniedzējs nostājas priekšā un lasa lekciju. “Mēs strādājam kopā! Studenti ir mani kolēģi. Protams, tas tā ir, kamēr notiek auglīgs darbs. Sistēmu analīzes elements ir atgriezeniskā saite: es mācu jūs, jūs mācāt mani. Ja tā nenotiek, tad, atvainojiet, kaut kas nav kārtībā,” spriež D.Lapiņš. Pirmkārt, ja strādā profesors, bet students manāmi slinko, pasniedzējs mēģina noskaidrot, kāds tam ir iemesls, kādēļ jaunietis nevēlas uzklausīt. “Ja audzēknis pastāvīgi halturē, tad viņš ir moceklis. Acīmredzot nepareizi izvēlējies savu specialitāti. Arī tad viņam jāpalīdz atrast pareizo ceļu. Arī studentiem ir jāredz, kad es halturēju. Bet man godprātīgi jājūt, ka to darīt nedrīkst. It sevišķi, kad nodarbības notiek ar nepilna laika studentiem, kas ir maksājuši, lai gūtu zināšanas,” savos uzskatos dalās D.Lapiņš. Viņaprāt, pārdot zināšanas ir mācībspēku uzdevums, par to viņi saņem algu. “Dažs saka, ka par maz maksā, citam pietiek, taču skaidrs, ka zinātnieka darbs vēl pie mums nav novērtēts. Valsts politika šai ziņā ir tāda, kāda tā ir, – ar citām prioritātēm, taču man godprātīgi jāizpilda savs uzdevums,” domā D.Lapiņš.
“Laucinieks no galvas līdz kājām”
Lauki profesoram tuvi jau no bērnības. Kā viņš pats saka – laucinieks no galvas līdz kājām, vēl piebilzdams, ka katrā latvietī dziļi sakņojas lauku cilvēka mentalitāte un domāšana. Viņš uz Jelgavu pārcēlies no Gulbenes rajona, pats absolvējis toreizējo Latvijas Lauksaimniecības akadēmiju, Lauksaimniecības fakultāti. “Nekad nesaki “nekad”. Domāju, diez vai strādāšu tepat augstskolā par pasniedzēju.” Taču liktenis lēma citādi – LLU ir pirmā un vienīgā D.Lapiņa darbavieta. Lai gan dažādu citu iespēju ir bijis daudz. Saka gan, ka ik pēc pieciem gadiem darbavieta jāmaina, jo iestājas amatnieciskums – bīstama lieta. “Cenšos mainīt pasniedzamo priekšmetu virzienu, lai “neiesūbētu”. Jābūt radošam garam, dzirkstij, lai veiksmīgi strādātu vienuviet. Un šo dzirkstīti varu atrast sakarīgos maģistrantos un doktorantos. Darbā ar jauniešiem rodas mānīgs priekšstats, ka tu pats esi jauns,” to sakot, profesors smejas. Viņam ir stingrs uzskats, ka normāli strādāt var tikai vienā darbavietā, nevis vienlaikus divās trijās, kā tas nereti notiek.
“Zelta fondā” – tikai divas
D.Lapiņam ir vairāki ar darbu nesaistīti vaļasprieki. Agrāk viņš mēdza dziedāt vīru korī, bet šo hobiju ir “atmetis”. “Ja vēlas godprātīgi izdarīt, ko no jums gaida, nu nevar vienlaikus vienlīdz labi darboties divās jomās. Korī, lai vai kas, bet mēģinājumi tikos un tikos ir jāapmeklē. Uzskatu, ka hobijs ir jāizvēlas tikai tāds, ko pats var organizēt. Un koris tāds nav.”
D.Lapiņam sapakotas mājās gaida krāsas un pindzeles. Kad viņš dosies pensijā, raisīs saini vaļā, ņems akvareļu krāsas un no sirds gleznos. Taču viens vaļasprieks nav pārtraukts uz laiku vai mests pie malas pavisam, un tā ir – fotografēšana. D.Lapiņš zina, ka tikai pāris fotogrāfiju no katrām simts noglabājamas “zelta fondā”, un to “medības” sagādā prieku un atpūtina. Uz mirkli izslēdzam diktofonu, lai ielūkotos profesora fotokameras iemūžinātajos dabas elementos. Jāteic atklāti, aci ir kur “piesiet”. “Mākslinieka dvēsele? Teikšu tā kā saviem kolēģiem: esmu dīvains, bet ne dumjš. Starp citu, mākslinieka dvēsele kaut nedaudz vajadzīga katram cilvēkam, citādi viņš nevarētu mājokli iekārtot.”
“Ģimene ir liela vērtība”
Tuvojās Ziemassvētki… “Tie ir jāatzīmē. Šie ir vispārcilvēcīgi svētki. Katrs tos saista ar savu ticību. Jā, dažs netic nekam, arī Ziemassvētku vecītim, kas nesīs dāvanas… Bet, šķiet, “kaučkas” nav īsti kārtībā ar šo cilvēku. Šajā pasaulē galvenā vērtība vairs nav cilvēciskās attiecības. Labi, ka gadā ir pāris reižu, kad cilvēki iedomājas arī par citiem. Un tādi ir arī Ziemassvētki,” teic D.Lapiņš. Viņš tos aizvadīs ģimenes lokā, ar dzīvesbiedri Zentu, mazmeitas un dēli Aivars un Edgars arī atbrauks ciemos. “Ģimene ir liela vērtība. Zinātnieki un citu profesiju pārstāvji nevelta tai pienācīgi daudz laika. Vismaz svētkos jābūt citādi.” Profesors svētku laiku, kad studentiem ir brīvdienas, veltīs pārdomām. “Brīvdienas ir vajadzīgas, lai sakārtotu savas domas, jo mums ir viena nelaime – mēs visu laiku strādājam.
