Tieši pirms 30 gadiem pār Vircavas pagasta bibliotēkas slieksni pirmo reizi kāpa Aija Bērziņa. Sākumā grāmatu krātuves vadīšana viņai bijusi «tumša bilde», bet pēc kāda laiciņa jaunā bibliotekāre sapratusi, ka tā ir viņas īstā vieta.
Tieši pirms 30 gadiem pār Vircavas pagasta bibliotēkas slieksni pirmo reizi kāpa Aija Bērziņa. Sākumā grāmatu krātuves vadīšana viņai bijusi “tumša bilde”, bet pēc kāda laiciņa jaunā bibliotekāre sapratusi, ka tā ir viņas īstā vieta.
Vircavas pagasta bibliotēkā Aija Bērziņa sāka strādāt 1973. gada 1. decembrī. Un tā nu jau 30 gadu viņa ik rītu ierodas darbā, lai iepriecinātus savus lasītājus ar interesantiem, viņiem vajadzīgiem literāriem darbiem, mācību, izziņas un vēl citādu literatūru.
Ne jau vienmēr bibliotēka atradusies tagadējā mītnē kultūras nama ēkā Vircavas centrā. Grāmatu krātuve mājvietu mainījusi trīs reizes. Bibliotekāre stāsta, ka vispirms tā bijusi izvietota vecajā pagasta ēkā, un tur nu gan bijis diezgan bēdīgi – telpas gandrīz nemaz netika kurinātas. Piecpadsmit gadu viņa nostrādājusi patiešām lielā aukstumā. Kad uz jaunām mājām pārcēlusies pašvaldības vadība, grāmatu krātuve varējusi palikt viena pati visā lielajā, vecajā, drēgnajā mājā. “Tas nu gan nebija labs variants, tādēļ es šo problēmu aktualizēju un mēģināju kaut ko mainīt. Tieši tad sākās Latvijā trešās atmodas laiki, pie mums laukos un arī citur valstī bija daudz neskaidrību, nenoteiktības – tāds juceklis. Un man ar visām grāmatām izdevās iegūt jaunu mājvietu – es iekārtojos tagadējās Vircavas kultūras nama telpās. Šajā ēkas daļā, kas kādreiz bija kolhoza īpašums, strādāju jau 13 gadu. Šeit ir gaiši un silti. Pat salīdzināt ar iepriekšējām telpām nevar. Vienīgā bēda – šī telpa ir mazliet par šauru, lai tajā varētu organizēt kādus lielākus pasākumus un plaši, pārskatāmi izvietotu iespieddarbu fondu,” stāsta Aija Bērziņa.
Vircavas pagasta bibliotēkas grāmatu fondā ir ap 6000 iespieddarbu. Kad Aija sāka strādāt par bibliotēkas vadītāju, grāmatu bijis pusotrreiz vairāk. “Tajā laikā grāmatas piešķīra centralizēti. Saņēmām arī tādus iespieddarbus, kurus patiesībā nemaz nevajadzēja – ļoti daudz lieku eksemplāru, padomju laika literatūras un pulka “sarkanās” preses. Neatkarības atgūšanas laikā mums radās tā brīnišķīgā iespēja savu fondu “attīrīt” no visa liekā, nevajadzīgā. Protams, mums tagad nebūt vēl nav pilnīgi viss, ko vajadzētu. Ir grāmatas, ko Vircavas bibliotēkas plauktos neatrast. Toties mums ir radušās jaunas iespējas, kā palīdzēt lasītājam dabūt to, kas vajadzīgs. Piemēram, mēs varam no Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas saņemt labu un vajadzīgu literatūru, varam arī izmantot internetu,” stāsta Aija. Viņa, rūpēdamās par savu bibliotēku, jau divus gadus piedalījusies Kultūrkapitāla fonda rīkotajā projektu konkursā. Pieredzējušās bibliotekāres projektus atbalstīja, un tā viņai ir izdevies padarīt pilnākus labo grāmatu plauktus.
Kādreiz Vircavas pagastā bija divas bibliotēkas, taču Oglaines grāmatu krātuvi pirms gada likvidēja. “Tas varbūt nebija pats pareizākais solis, jo vienai bibliotēkai ir diezgan grūti apkalpot visa pagasta iedzīvotājus. Taču Oglainē bija problēmas ar telpām,” atceras Aija.
Vircavas bibliotēkai ir ap 200 intensīvo lasītāju, vēl savs pussimts cilvēku ienāk šad tad, pēc vajadzības. “Aplami būtu apgalvot, ka mūsu ļaudis lasa tikai daiļliteratūru. Pašlaik skolēni ļoti daudz izmanto grāmatas visādiem projektiem, referātiem un konkursiem. Bērni piedalās dažnedažādās olimpiādēs, konkursos, sacensībās. Un es priecājos, jo man ir ko viņiem piedāvāt – jaunas, skaistas enciklopēdijas un citu vērtīgu literatūru.”
Uz to, kas A.Bērziņu saista bibliotēkas vadītājas amatā, viņa vispirms pastāsta, ka te sākusi strādāt gluži nejauši. “Pieņēmu darba piedāvājumu. Sākumā biju pavisam apjukusi, jo bija jānodod bibliotēkas darba atskaites, bet es no tā visa nekā nesapratu. Gāju divu mēnešu kursos. Kļuvu gudrāka, un man tas darbs tiešām sāka patikt. Vēl piedevām pabeidzu Kultūras darbinieku tehnikumu un tad tā pa īstam sapratu, ka bibliotēku par savu darbavietu vēlos pastāvīgi.” Vēl A.Bērziņu piesaista arī tas, ka viņa ir vajadzīga cilvēkiem, kas ne vienmēr nāk tikai pēc grāmatām, nereti ienāk tāpat vien, lai aprunātos. Pilsētas bibliotēkās viss notiek oficiālāk, tur cits citu tik labi nepazīst. Savukārt laukos gandrīz visi ir savējie, un bibliotekārs ir arī sava veida sociālais darbinieks. Tas ir interesanti. “Laukos laika apstākļi ļoti ietekmē lasītāju pieplūdumu. Nejaukā laikā – tā ir, kā ir. Bet man arī tad nav garlaicīgi – padaru iekavētos darbiņus. Dažs lasītājs aizņem pusminūti, cits – stundu. Bet lai arī tā – viņš, lasītājs, vienmēr ir pirmajā vietā.”
“Teikšu atklāti, tieši darbā man patīk grāmatu smarža. To allaž jūt, ienākot telpās no rīta,” teic bibliotēkas vadītāja. Agrāk viņa pati lasījusi ļoti daudz. Taču tagad šim vaļaspriekam atliekot aizvien mazāk laika – Aijas kundze aktīvi darbojas Vircavas draudzē. “Neteikšu, ka pati jaunākā literatūra ķeras pie sirds. Vairāk man tīk 70., 80. gados izdotās grāmatas. Mīļākā vienmēr bijusi “Vējiem līdzi”. Patlaban mana iecienītākā literatūra ir grāmatas par vēsturi. Pēc dabas neesmu nedz izteikta optimiste, nedz pesimiste, bet gan reāliste. Laikam tādēļ man nepatīk fantastika, ko varbūt arī neizprotu. Savukārt vēsture ir reāli fakti.”
Sirsnīgi Aiju Bērziņu apaļajā darba jubilejā apsveica Zinātniskajā bibliotēkā, savukārt Vircavā viņas 30 gadu darbu cildinājuši minimāli. Bet tas esot kā klusums pirms vētras, jo visi kopā sapulcēsies Ziemassvētkos, kad tiks svinēta arī Aijas Bērziņas dzimšanas diena. Tā ir tikai nieka trīs dienas pēc ziemas saulgriežiem.
