Glūdas pagasta Levicu ģimenes hronikā pāršķirta vēl kāda vēsturiska lappuse – vakardienas viesošanās pie Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas.
Glūdas pagasta Levicu ģimenes hronikā pāršķirta vēl kāda vēsturiska lappuse – vakardienas viesošanās pie Valsts prezidentes Vairas Vīķes – Freibergas. Saruna ar Regīnu, Oskaru un viņu trim bērniem notika trešdien, kad līdz braucienam uz Rīgas pili laika bija palicis vairs tikai pāris dienu, kuru laikā bija arī jāizlemj, kādu dāvanu aizvest prezidentei.
Nedēļas sākumā zemnieku saimniecības “Siņķi” saimnieki Regīna un Oskars Levici saņēma satraucošu un pavisam negaidītu ziņu, ka tieši viņi būs tie, kas šogad no Jelgavas rajona ģimenēm dosies vizītē pie Valsts prezidentes. Levici ir jauni cilvēki ar apbrīnojamu humora izjūtu un entuziasmu, kas strādā, lai dzīvē darītu to, kas pašiem patīk, viņiem ir svarīgi apzināties, ka viss, ko tu dari, ir atkarīgs no tevis paša.
Gariņš un patīkama aura
Ir tumšs, automašīna lēni ieripo Siņķu mājas pagalmā. Lukturīšu gaismā var pamanīt, ka tas ir jauki iekārtots un glīts. Pa laukakmeņiem nobruģēto celiņu dodamies uz mājas pusi. Pie ārdurvīm mūs sagaida Levicu ģimenes vecākā meita Līva, viņa mūs laipni aicina istabā, bet tur jau pretī nāk smaidošā namamāte ar jaunāko meitu Kristu. Uz galda smaržo tēja un piparkūkas, izdzirdējis viesu balsis, no augšstāva nonāk arī saimnieks Oskars. “Mums ir arī viens dumpinieks, dēls Vents, kas noslēpies savā istabā un acīmredzot šovakar mums nepievienosies,” stāsta Regīna.
Krāsnī deg uguns, istabu, kas vēl gaida savu kārtu remontam un iekārtošanai, apņem tīkams siltums un mājīgums. Šķiet, ka mājai ir savs gariņš, kas sargā saimniekus un rada patīkamu noskaņojumu arī ciemiņiem. Regīna rāda albumu, kurā sarindoti bildēs iemūžināti notikumi no saimniekošanas sākuma līdz šodienai, nu tiem varēs pievienot arī foto par ģimenes viesošanos pie prezidentes.
Piecgade vagoniņā
Kad Oskaram bija iespēja atgūt savu vectēva zemi Bramberģē, nevarēja būt ne divu domu no tās atteikties. Bija jāsaimnieko. Turklāt vilinoši likās tas, ka viss, ko un cik labi tu darīsi, būs atkarīgs tikai no pašiem vien, atzīst Regīna.
Zeme nu bija, bet vajadzēja arī kur dzīvot. Lauka vidū tika atvilkts vagoniņš, un ģimene no Jelgavas pārcēlās uz dzīvi tajā. “Piecus gadus vagoniņš bija mūsu mājas, kuras kopām, mīlējām un saucām par savējām. Tāpat spodrinājām logus, svinējām svētkus un dedzinājām sveces,” atceras Regīna.
Levicu ģimene saimniekot sāka 1993. gadā. Sākums, kā visiem, nebija viegls – bērni mazi, daudz un smagi jāstrādā, apkārt gruveši un nesakārtotība. “Toreiz atgūt zemi bija sasniegums,” smej Oskars. Taču tam visam ir tikts pāri. Tagad pēc desmit gadiem zemnieki uzcēluši savu māju, skaisti iekopuši apkārtni. Levicu ģimene apsaimnieko 270 ha zemes, kur audzē labību, cukurbietes un dārzeņus. Saimniecei stāstām, ka pamanījām glīto akmeņiem bruģēto pagalmu, vīrs uzreiz atsmej, ka akmeņi viņu dzīvē ieņemot īpašu vietu. “Pirms atnācām šeit, uz zemesgabala, kur tagad ir māja, bija sagāzta milzīga akmeņu kaudze. Tad arī lūkojām, kur tos izmantot. Patiesībā, pareizi un īstajās vietās tos izmantojot, akmeņi rada patīkamu auru. Tā ir vērtība. Pats lielākais mums stāv pagalmā pie lielceļa, ar vareno milzi gandrīz salauzām ceļamkrānu. Man ir prieks, ka mums ir iespēja pašiem veidot vidi, kurā dzīvojam un kurā dzīvos mūsu bērni,” stāsta saimniece.
Sakoptības dēļ Levicu zemnieku saimniecība bijusi arī par pagasta lauku sētu konkursa laureāti. Regīna ieguldījusi daudz darba, lai apkārt būtu skaisti, un māca to arī saviem bērniem. Ģimenē viņu dažkārt mēdzot saukt par “zaļo”. Saimnieki sētā uzstatījuši karoga mastu, un svētkos virs Siņķu mājām plīvo karogs. Vaicā, ko gribi, Oskars visu apgriezīs otrādi un pārvērtīs jokā. “Bet citādi nevar dzīvot, jābūt optimistiem. Kāpēc nejautājat, kādēļ mājām tāds nosaukums?” šķelmīgi iesmejas saimnieks. “Arī tas ir vēsturisks, tikai tā nozīmi līdz šim vēl neesam īsti sapratuši. Ļaudis stāsta, ka vectēvs, šeit dzīvodams, mēdzis jokojot sacīt: “Kājiņ, ko tu gribi, šņabi jeb zābaku?” gardi smejas Oskars.
Prezidentei vedīs ko īpašu
Abas Levicu ģimenes meitas mācās Svētes skolā un ir lielas mākslinieces. Līva aizraujas ar floristiku, bet Kristai sirdij tuva zīmēšana. Ģimene domā, ka būtu ļoti jauki prezidentei uzdāvināt meitu pašu rokām darinātu dāvanu. “Gribas pārsteigt ar ko īpašu, kas tik ātri neaizmirstas,” spriež Regīna. “Katrā ziņā brauciens uz Rīgas pili būs liels notikums visai ģimenei. Un gan jau bērns arī uz diskotēku paspēs, ko tik ļoti negribēja laist garām,” smej tētis. “Esmu bijis lielu amatpersonu un ārvalstu viesu tuvumā, bet Vairai Vīķei – Freibergai roku spiedīšu pirmo reizi mūžā,” priecājas Oskars.
***
Sveiciens Ziemassvētkos!
Pirmssvētku laikā aicinājām Oskaru un Regīnu pārdomāt savas dzīves svarīgākās vērtības un saviem vārdiem pabeigt iesāktos teikumus.
1. Vislabākais, kas mums pieder, ir tas, kas ar mums notiek.
2. Lai dzīvē neko nenokavētu, ir vajadzīgs ātrs riksītis.
3. Mēs katru jaunu dienu iesākam ar solījumiem, ka šodien un rīt nē, bet parīt noteikti būsim labāki, skaistāki, saudzīgāki pret sevi.
4. Dzīvē vissvarīgākais ir veselība, īpaši laukos.
5. Mūsu dzīves devīze: nekad nesaki nekad!
6. Mūsu vēlējums Ziemassvētkos: uzzīmēsim, jo ne viss labais pasakāms vārdos.
