Kādā no jaunākajām klasītēm audzinātāja ierosināja rakstīt vēstuli Ziemsvētku vecītim, lai lūgtu izpildīt ilgotākās vēlēšanās.
Kādā no jaunākajām klasītēm audzinātāja ierosināja rakstīt vēstuli Ziemsvētku vecītim, lai lūgtu izpildīt ilgotākās vēlēšanās. Mazs puisēns pacēla roku ar mobilo telefonu un paziņoja: “Es labāk viņam aizsūtīšu īsziņu!”
“Vai tad tu zini numuru?” brīnījās skolotāja.
“Protams!” Un puisēns nosauca savas mammas tālruņa numuru.
*
Tāds ir laiks, kurā dzīvojam. Moderno tehnoloģiju un moderno attiecību racionālais laiks. Tik racionāls, ka vēstuļu rakstīšana kļūst par atavismu, jūtu izpausme – par lieku laika šķiešanu, bet jebkuri svētki – par tirgotāju ieganstu strauji “uzvārīties”.
Par spīti tam visam cilvēkos saglabājusies neizskaidrojama ticība brīnumam, kaut gan viņi mācījušies fiziku un matemātiku, ķīmiju un filosofiju, komunikācijas prasmi un politoloģiju, respektīvi, – brīnuma “anatomiju”. Tālab, ja ne vienmēr, tad vismaz reizēm ļaudis neviļus ļaujas ticībai, ka kādā kabatā no nezin kādiem laikiem būs aizķēries kaut viens glābējs lats; ka vēl sava mūža laikā piedzīvos labklājību še pat, dzimtajā zemē; ka politiķi pratīsies kaunu; ka cilvēce pārtrauks jukt prātā un karot…
Bērni tic vairāk un stiprāk. Jo ticība brīnumam ir iedzimta. Bērnībā uz mazuļiem vēl nav paspējuši iedarboties dažādi ārēji faktori, kas notrulina jūtas un cerību. Tādēļ arī tieši bērnībā Ziemassvētkiem ir īpaša nozīme, smarža un piepildījums. Mūsu, pieaugušo, ziņā ir to nodrošināt, atstāt neskartas bērnu dvēseles un ticību labajam, kas jau pats par sevi ir brīnums.
Bērnu sarīkojumos pasākts ar skaļu jautrību un lielām saldumu turzām sagādāt to, ko paši domājam par svētkiem esam. Jelgavas Ledus hallē šogad bērnu Ziemassvētku pasākumos nav ne pārlieka trokšņa, ne žilbinošas gaismas. Toties ir gluži īsts Salatētis, Sniega karaliene, rūķi un ragana. Gluži īsti un ticami tie ir tādēļ, ka ragana izrādās tāda pati kā daudzi no mums, jo atskārst, ka atliek vienīgi iemācīties pasmaidīt un būt pateicīgai par mazajām dzīves dāvanām, lai no ļaunuma iemiesojuma pārvērstos labsirdīgā būtnē. Ticami tāpēc, ka Salatētis izrādās tāds pats kā citi vecīši, nu, varbūt nedaudz dīvaināks: viņš izrāda savu guļamistabu, kurā viss ir kā parastās mājās, tikai daudz lielāks, viņam patīk, ja padzied šūpļa dziesmu, un par to viņš ļauj savā milzīgajā gultā pavārtīties visiem, kam tīk. Taču visjaukākās ir bērnu tik ļoti gaidītās dāvanas. Šoreiz tās nav konfekšu tūtas, bet it kā necils, mazs nieciņš – kartona caurulīte ar krāsainiem stikliņiem, kaleidoskops. Ielūkojies tajā, un pasaule uzzied fantastiskiem krāsainiem ziediem.
“Našķus es uzreiz apēstu, un nebūtu ko atcerēties. Bet kaleidoskops ir kā pasaka, kurā vienmēr varu ielūkoties un atcerēties šos Ziemassvētkus,” sacīja meita.
Ledus hallē bērniem dāvāja arī lielas salda sniega pikas – cukurvati. Mazs puisītis spožām acīm lūkojās, kā pārējie bērni to bauda, tomēr pats palika maliņā. “Man nav naudiņas,” viņš paskaidroja, skatienam satumstot. Vai dzīves skarbums jau būtu paguvis iedragāt viņa ticību brīnumam? Nē: bērņuks klusi atplauka, kad rūķis arī viņam rociņā iespieda cukura sniegu, turklāt vislielāko piku.
Lai veiktu brīnumu, vajag pavisam nieku. Kādu rotaļlietu vai apģērba gabalu, ko atvēlēt citiem, kā to darījuši desmitiem “Ziņu” lasītāju, atsaukdamies redakcijas aicinājumam uz brīdi kļūt par Ziemsvētku vecīšiem, lai sagādātu dāvanas Elejas un Jelgavas bērnunamu audzēkņiem. Vienu maksas telefona zvanu, lai sarīkotu nometni bērniem invalīdiem. Katram bērnam vienu… ģimeni.
Latvijā ir ap četriem tūkstošiem bāreņu. Daudzi ir dzīvu vecāku bāra bērni. Vēl daudzi citi klimst bezpajumtnieku gaitās. Diemžēl viņi ir uz riska robežas zaudēt ticību brīnumam, lai gan tas viņiem tik nepieciešams. Tikai daži to patiešām piedzīvo. Šoruden kāda meitene no bērnunama atgriezās pie mātes, kas atmetusi dzeršanu, bet vislielākais delveris Ivars sagaidījis no cietuma iznākam vecākus, un turpmāk viņi atkal dzīvos kopā. Vēl vairākiem citiem šī bērnunama audzēkņiem rastas audžuģimenes tālajā Amerikā. Vai pārējiem neatliek nekas cits, kā paļauties uz nākamajiem Ziemassvētkiem?
*
Mēs visi zinām, ka brīnums patiesībā ir tas, ko sev sagādājam paši. Tikai nezin kādēļ pārāk reti tam ļaujamies. Un tomēr ir labi, ka kaut reizi gadā norimstam ikdienas steigā, ieklausāmies sevī un citos, piemirstam pāridarījumus un neveiksmes, naudas trūkumu un bēdas. Kaut uz īsu brīdi visā pasaulē apklust šāvieni un vaidi. Kad iestājas klusa svētā nakts, cilvēki un viņu dvēseles atveras. Tajās ienāk saticība, sapratne un labestība. Saticība, sapratne un labestība mūsdienās sastopama tik reti, ka iecelta brīnuma kārtā. Kaut uz īsu brīdi ielaidīsim to sevī!
