Ir pielikts punkts «Ziņu» lasītāju balsošanai par konkursa «Gada mīlasstāsts», jūsuprāt, jaukāko pāri ar interesantāko stāstu.
Ir pielikts punkts “Ziņu” lasītāju balsošanai par konkursa “Gada mīlasstāsts”, jūsuprāt, jaukāko pāri ar interesantāko stāstu. Mīļš paldies visiem, kas palīdzēja noteikt uzvarētāju. Daudzi no laikraksta izgrieztajai favorītu fotogrāfijai, ko vajadzēja nogādāt redakcijā, pievienoja sirsnīgus vārdus un novēlējumus. Paldies par to! Atbalstītāji bijuši visiem 12 pāriem. Katrā stāstā bija kāda odziņa, tādēļ balvas saņems visi pāri – ielūgumus uz klubu “Jelgavas baltie krekli”. Taču noskaidroti arī uzvarētāji. Par gada mīlasstāstu kļuvis Solveigas un Ata krāsainais jūlija attiecību stāsts. Viņiem pienākas lielā balva – brauciens uz Polijas ūdensatrakciju parku “Tropicana”. No sirds apsveicam, un lai arī turpmāk dzīvē daudz sulīgu brīžu! Visi pāri gaidīti “Ziņu” redakcijā 29. decembrī, 2. un 5. janvārī no pulksten 10 līdz 16, lai saņemtu balvas. Ar galvenās balvas ieguvējiem sazināsimies personīgi.
Publicēt varējām tikai 12 mīlasstāstu, taču pieteikumu konkursam saņēmām daudz vairāk. Šodien jums ir iespēja iepazīties ar vēl dažiem mīļiem mīlasstāstiem, kas konkursā diemžēl nepiedalījās.
Paldies visiem par atsaucību! Tiekamies atkal nākamgad lappusē “Starp mums”!
***
Pāri visam stāv mīlestība
Ar vīru satikāmies, kad biju aizbraukusi ciemos pie savas mammas Garozā. Tas notika māsas nāves gadadienā. Vakarā devāmies pastaigāties. Gājām divas trīs stundas pa ceļiem uz autobusa pieturu. Skūpstījāmies… Aizejot viņš jautāja, vai satiksimies vēl. Atbildēju – jā. Tā pamazām sākām tikties biežāk.
Bija laiks, kad varēju palikt stāvoklī, tomēr nolēmu riskēt un pārgulēt ar savu vīrieti. Tā nu iznāca, ka arī paliku stāvoklī, bet draugs priecājās, ka mums būs bērniņš. Saucām viņu par Manfrīdiņu, jo domājām, ka būs zēns, jo vēderā bēbis ļoti spārdījās. 1990. gada 7. aprīlī apprecējāmies. Bija visādi brīži, bet vienmēr salabām. Kaut gan kopā ar mātēm dzīvojām vienā dzīvoklī un viņas jaucās mūsu attiecībās, tam visam tikām pāri. “Mīlestība ir nesavtīga, tā ir lēnprātīga, tā neskauž, tā visu pacieš, tā cīnās pret netaisnību, bet cīnās par taisnību!” tie ir vārdi no Bībeles.
Mums piedzima meitiņa un puisītis. Esam laimīgi, ka varam dzīvot! Ģimenē ir savas tradīcijas. Uzticamies viens otram. Pāri visam stāv mīlestība un piedošana.
Ingrīda
*
Mana mūža klusā mīlestība
Nemaz nezinu, vai tā pasaka vai teika, jo gluži par mīlestību to nosaukt nevar. Sākšu kā pasakā: tas notika ļoti, ļoti sen – 1971. gada sākumā. Iepazinos ar bijušo vīru. Kādu laiciņu satikāmies uz ielas stūra, bet tad uzaicināju viņu pie sevis ciemos. Īsinot brīžus, rādīju savu albumu. Tur bija radi, draugi, skolas biedri un arī no žurnāla izgriezta jauna, simpātiska vīrieša bilde. Lēni visu apskatījis, viņš jautāja: “Kas tas tāds?” Es mierīgi atbildēju: “Mana simpātija.” Lai gan patiesībā ar šo cilvēku nekad nebiju tikusies, man viņš patika.
Pēc kāda laika manam izredzētajam atkal uznāca tieksme iztaujāt par albumā redzēto vīrieti. Nu jau arī jautājumi bija konkrētāki un uzstājīgāki: “Vai tu ar viņu esi tikusies? Ko viņš tev par sevi ir stāstījis?” Atbildēju, ka esam tikušies. Par šo vīrieti biju šo to lasījusi, tādēļ varēju atbildēt.
Bet viņš vienalga nerimās: “Nu pasaki taču, kas ir šis cilvēks?” Vairāk neko nezināju, tikai urdīja doma, kāpēc viņš tik ļoti interesējas tieši par šo cilvēku.
Tad mans izredzētais teica: “Tu man visu laiku meloji. Nevarēji tu ar viņu tikties, jo viņš dzīvo Rīgā, ir precējies, audzina dēlu un vispār – viņš ir mans brālēns!”
Kā jūs domājat, ko man atlika darīt? Atplest muti un uztaisīt muļķīgu smaidu…
Dzīvē bijuši kopīgi prieki un bēdas, bet vienmēr esmu mulsusi, ieraugot šo cilvēku. Vīrs bez ļaunuma bieži ir pārmetis – tā jau tava mīlestība!
Aizritējuši daudzi gadi, laimīgi un nelaimīgi. Aizsaulē aizgājis mans bijušais vīrs. Arī šā cilvēka dzīvesbiedre raugās no mākoņa maliņas, bet mana klusā mūža mīlestība nav pagaisusi. Arī bildīte saglabājusies albumā, tikai palikusi bālāka.
Bet šarmantais vīrietis, tagad labākajos gados, nekad nav zinājis, ka mīlēts gadiem ilgi. Laikam jau mīlestība tā dara: atnāk kā zibens, balta uzliesmo un nosit… Un laimīgs ir tas, kas mīl… tādēļ arī mana mīlestība turpinās.
Mārīte
*
Viss sākās apmēram pirms diviem gadiem…
Studēju LLU trešajā kursā. Tā kā bija vēls rudens, īpaši šajā laikā daudz izklaides iespēju nebija. Ar kursabiedrenēm nolēmām iet uz “Tonusu”. Viss sākās kā parasti – citu apspriešana, ākstīšanās… Tajā vakarā bija interesantāk, jo bija atnācis arī bariņš “metālistu”. Padejojām, iepazināmies. Viņu sauca Juris. Tā kā pirms kāda laika ar lielu troksni biju šķīrusies no iepriekšējā puiša, kuru arī sauca Juris, nodomāju – vai tiešām nav neviena cita vārda? Pagriezos un aizgāju tikai puiša vārda dēļ.
Aizritēja vēl dažas nedēļas… Atkal gatavojāmies iet uz “Tonusu”. Bet dažas minūtes pirms iziešanas istabiņas biedrenei piezvanīja un uzaicināja viņu uz citu “tusiņu”. Tad mana spītība ņēma virsroku – vienīgo reizi uz naktsklubu gāju viena.
Un atkal satiku Juri. Gandrīz visu vakaru pavadījām runājoties – atklājām daudz kopīgu lietu, interešu, un pat apstākļi, kādos tikām audzināti, mums izrādījās līdzīgi. Abi esam auguši ģimenēs, kur vecāki šķīrušies un saikne ar tēvu ir zudusi.
Daudz kas šķita atklājums, jo iepriekš neviens paziņa man nebija bijis “metālists”. Iedevu viņam savu telefona numuru, kaut arī domāju, ka tas tikai tā…
Nākamajā nedēļā Juris piezvanīja un teica, lai vakarā gaidot ciemos.
Tā pamazām iepazinām viens otru. Viņš aizvien biežāk un ilgāk palika pie manis. Pagāja kāds laiks, tuvojās vasara, kad parasti dodos uz mājām Kandavā. Speciāli dabūju praksi Jelgavā, lai varētu te palikt ilgāk. Beidzot nolēmām, ka augustā viņš brauks pie manis un tiksies ar manu mammu.
Vēlāk sākām domāt par kopādzīvošanu. Kādu dienu satiku Jura mammu. Pavisam neilgi pēc tam pārvācos dzīvot pie viņiem. Kaut arī tā bija kopīga izvēle, iedzīvoties svešā ģimenē likās ļoti grūti.
Pēdējais gads bija pārsteigumiem pilns gan mums, gan radiem. Universitātē viss sagriezās ne tā, kā gribētos, un es paņēmu akadēmisko atvaļinājumu. Nedaudz vēlāk uzzināju, ka esmu stāvoklī. Par to lielas domāšanas nebija, šo tēmu bijām jau apsprieduši un nolēmuši, ka aborta nebūs. Ap to pašu laiku dzīvoklī palikām ar vecomāti, Jura mamma pārvācās. Tas nozīmēja, ka jāsāk dzīvot patstāvīgi. Arī iepriekš abi kaut ko pelnījām, bet, kad pietrūka naudas, vienmēr varējām pajautāt.
Augusta beigās apprecējāmies. Daudzi mēģināja atrunāt, jo tas esot tikai “papīrs”. Bet mēs gribējām, lai mūsu bērnam būtu kārtīga ģimene, kuras mums abiem nebija. Taču tas nebija tikai bērna dēļ.
Tas ir vien neliels ieskats mūsu attiecībās. Grūti aprakstīt visu, kas kopā pārdzīvots.
Ieva
*
Mans liktenīgais…
Man bija 15 gadu, tā bija silta vasara. Vienu vakaru iznāca iepazīties ar ļoti skaistu puisi. Viņš uzaicināja vakarā pastaigāties. Man nebija nodoma draudzēties un dibināt tuvas attiecības, viņam arī ne. Gājām cauri lielam, tumšam mežam, un viens otram stāstījām par savu pagātni, tagadni un nākotni. Runājām ilgi, palika tumšs. Viņam rokās bija basketbola bumba, kuru vēlējos atņemt, bet pēkšņi viņš satvēra manu roku. Mazliet sabijos, jo nebiju sagatavota. Tā līdz mājām aizgājām, sadevušies rociņās.
Bija jau vēls, un es sacīju, ka man būtu jāiet, ka nedrīkstu nekur ilgi pazust, lai māte neuztraucas. Viņš jautāja, vai rīt arī būs iespējams tā pastaigāties, jo esot labi pavadījis laiku. Protams, neatteicu. Pirms ieiešanas mājās viņš man uzdāvināja sirds otru pusīti. Pavadīja līdz durvīm, strauji pietuvojās un noskūpstīja.
Biju apjukusi.
Satikāmies katru dienu un tagad dzīvojam kopā, esam laimīgi. Atceroties pagātni, viens otram uzsmaidām un pasakām, ka mīlam viens otru.
Natālija
