1990. gadā kādā televīzijas intervijā bija saruna ar trimdinieci, kas atvedusi palīdzību higiēnas piederumus Cēsu slimnīcas dzemdību nodaļai.
1990. gadā kādā televīzijas intervijā bija saruna ar trimdinieci, kas atvedusi palīdzību higiēnas piederumus Cēsu slimnīcas dzemdību nodaļai. Žurnāliste nevarēja nepieminēt tuvojošos Dziesmu svētkus: kundze taču noteikti brauks arī uz tiem?
Gribētos jau, bet laikam gan neatbraukšu. Otru tādu braucienu vienā gadā nevarēšu atļauties, izjautātā atbildēja mazliet skumīgi, bet tomēr ar smaidu.
Viņa pēc iepriekšējā dzimto Cēsu apmeklējuma acīmredzot Dziesmu svētku pārdzīvojuma vietā bija izvēlējusies tās izjūtas, ko dod citiem sagādāts prieks.
Cik gan materiālo labumu vajadzīgs cilvēkam, lai viņš vēlētos daļiņu ziedot? Vai vispār šī vēlme saistīta ar «materiālismu»?
4. aprīlī Lieldienu zaķis bija aicinājis pilsētas bērnus kopā ar vecākiem uz labdarības koncertu, kurā iegūtie līdzekļi tiks izmantoti bērnu invalīdu sporta nometnei. Jā, tas nebija cirks, ne arī kāds cits profesionāļu priekšnesums. Un droši vien tāpēc daudziem likās, ka šīs dažas pašmāju zaķa sabiedrībā pavadītās stundas nebūs biļetes 50 santīmu vērtas. Tā, iespējams, domāja arī tie, kas, sapirkušies turpat kultūras namā Lieldienu tirdziņā, brīdi pastāvēja pie atvērtajām durvīm, paklausījās kādu dziesmiņu, paskatījās danci un gāja tālāk. Ieejas biļetes santīmus bija ziedojuši 68 jelgavnieki.
Labdarīgas dabas, protams, bija Lieldienu zaķis no Ozolniekiem, bez maksas atvēlēja telpas kultūras nams, pasākumu atbalstīja kafejnīcas «Mondo» un «Rīga», «Jelgavas maiznieks». Jā, droši vien ir vieglāk būt devīgam tad, ja nav šī labdarība santīmu veidā jāizvelk no maciņa. Citiem vārdiem ja tā nav «sāpīga». Un par to, cik sāpīga ir dzīve gandrīz astoņos tūkstošos Latvijas ģimeņu, kur aug bērni invalīdi, vieglāk ir nedomāt. Vismaz tik ilgi, kamēr pašu nelaime nav piemeklējusi.
Kas ir humānā cilvēcīgā palīdzība? Vienkāršāk šķiet šo jēdzienu reducēt līdz «humpalām», ko sūta kaut kādi ārzemnieki, tērēdami laiku un naudu tikai tāpēc, ka viņiem to visu nav kur likt.
Dod, Dieviņ, otram dot, ne no otra mīļi lūgt daino latviešu sencis. Mūsu sabiedrības lielākajai daļai ir kāds trešais stāvoklis ne lūgt, ne dot. Un, ja kāds arī, izmisuma dzīts, lūgšanas kaunam tiek pāri, tad jūtas, kas mudinātu dot, acīmredzot ir mazāk spēcīgas.
