Par to nav šaubu, ka iecienītākā kāršu spēle latviešiem ir zolīte. To savās kompānijās spēlē studenti un pasniedzēji, strādnieki un direktori, deputāti un ministri.
Par to nav šaubu, ka iecienītākā kāršu spēle latviešiem ir zolīte. To savās kompānijās spēlē studenti un pasniedzēji, strādnieki un direktori, deputāti un ministri. Par vēsturisku notikumu šīs spēles legalizācijā jāuzskata 1995. gada decembris, kad pēc rakstnieka Andra Kolberga iniciatīvas tika dibināta un viņa vadībā sāka darboties Latvijas Zolītes spēles federācija.
Jau nākamā gada pavasarī federācija noorganizēja pirmo Rīgas atklāto čempionātu, bet tā paša 1996. gada rudenī – pirmo Latvijas zolītes čempionātu ar atlases turnīriem un finālsacensībām decembrī. Kopš tā brīža Latvijas čempionāts notiek ik gada nogali, un arī šogad 6. un 7. decembrī tas Rīgā, viesnīcā “Radisson SAS” bija pulcējis ap 230 dalībnieku, starp tiem vairākus jelgavniekus.
Jelgavā oficiāli zolītes turnīri sākušies līdz ar kluba dibināšanu 1997. gadā. Kopš 1999. gada klubu vada Viktors Gusevs. Viņš organizē gadskārtējos Jelgavas zolītes turnīrus, vāc komandu lielāka mēroga mačiem citās pilsētās, viņš arī tiek aicināts par vadītāju zolītes mačos, kas arvien biežāk tiek iekļauti dažādu darba kolektīvu vai studentu sporta spēļu sacensību programmā. Jelgavnieku klubā ir ap 20 aktīvu biedru, bet starp meistarīgākajiem, kas redzami arī gadskārtējā turnīra tabulas galvgalā, jānosauc pats kluba vadītājs. Viņš savukārt min Aivaru Rudzīti, kas te ir kopš dibināšanas un uzvarējis pirmajā Jelgavas turnīrā, arī Jāni Rafaeli, Aivaru Strazdiņu, kas piepulcējies šogad un ar katru kārtu apliecina augstāku spēles meistarību, Gunti Švānu.
Zolītei kā sportam tomēr piemīt tāds trūkums, ka, spēlējot no reizes uz reizi tikai savā lokā, kad līdz žestam un mīmikai iepazīti partneru ieradumi, tā var kļūt arī garlaicīga. Tāpēc arī tiek organizēti dažādi turnīri, kur spēles partnerus izlozē. Tāpēc nopietnākie zolētāji gatavi braukt visai tālus ceļus, lai mērotos spēkiem nopietnākā konkurencē.
Atklātie zolītes turnīri notiek vairākās Latvijas vietās un pilsētās, un prestižākais pašlaik skaitās Mārupes turnīrs. Arī uz valmieriešu organizētajiem mačiem pulcējas šīs spēles augstākā ranga pārstāvji. Latvijas pirmā turnīra čempions rīdzinieks Ivars Prēdājs, kas joprojām ir autoritāte šīs spēles cienītāju vidū, vērtē, ka Jelgavas turnīrs varētu būt kādas trešā ceturtā ranga sacensības Latvijā. Šādu atzinību apliecina arī viņa klātbūtne mūsu pilsētas turnīrā. Būdams ne vien zolītes, bet arī dažādu citu prāta spēļu, TV un radio viktorīnu cienītājs, viņš gan šogad Jelgavā iespējis piedalīties tikai septiņās turnīra kārtās, taču meistaram arī ar to pieticis, lai kopumā ap 40 dalībnieku vidū ieņemtu sesto vietu.
Jelgavas 2003. gada atklātais zolītes turnīrs divpadsmit kārtās tika izspēlēts katra mēneša pēdējā svētdienā. Saskaņā ar nolikumu kopvērtējuma ieskaitē ņem vērā desmit kārtu rezultātus. Jau pēc vienpadsmit kārtām kļuva skaidrs, ka pirmo vietu sev nodrošinājis Viktors Gusevs, uz otro puslīdz droši kandidēja Edvīns Šalna, bet trešās vietas ieguvējs noskaidrojās tikai pēdējā kārtā 28. decembrī, un tas ir Jānis Rafaelis.
Divpadsmit jelgavnieku šogad piedalījās arī Latvijas čempionātā. Pēc pirmajā dienā izspēlētajām astoņām tūrēm starp 48 spēcīgākiem sacensību otrajā dienā cīnījās septiņi, un tas ir atzīstams sasniegums, jo, piemēram, no septiņiem iepriekšējo čempionātu uzvarētājiem tikai viens šogad ticis finālā. Ar maksimālo punktu skaitu šoreiz čempionātu noslēdza rīdzinieks Jurijs Grabļuks. “Viņš nenoliedzami pašlaik ir spēcīgākais,” atzīst V.Gusevs.
Bijuši arī šāgada čempionātam organizatoriski trūkumi, kuru dēļ visai prāvs skaits zolētāju pat atteikušies no līdzdalības. Taču nav trūcis arī interesantu momentu un spēļu. Tā Jelgavas kluba vadītājam pirmajā tūrē partneros pie galdiņa spēlējis bijušais finanšu ministrs Gundars Bērziņš. “Teica, ka viņam pirmais šāds turnīrs. Palika pie galda pēdējā vietā.”
Pie zolītes galda satiekas dažādu profesiju pārstāvji un raksturu īpašnieki – kā viņi saprotas? “Ja pieeja ir nopietna un meistarības līmenis aptuveni līdzīgs, ar saprašanos nav problēmu,” apgalvo V.Gusevs. Gadoties jau starp partneriem dažs, kam nagi niez uz krāpšanos. Tad nonāk līdz nopietnākām pārrunām, taču arī šādā gadījumā projām no kluba neviens netiek dzīts. “Cilvēki ir dažādi, un arī spēlē jārēķinās, ka neviens nav ideāls,” kluba vadītājs vērtē, ka jebkura spēles laikā gūta pieredze ir noderīga.
