Kāds anglis pirms daudziem gadsimtiem atklāja, ka visi cilvēki ir aktieri uz lielās dzīves skatuves. Atbilstoši tam noritējusi arī ludziņa «2003. gads Latvijā», kuras uzvedumā piedalījušies daudzi jauni režisori (politiķi) un mēs, izpildītāji.
Kāds anglis pirms daudziem gadsimtiem atklāja, ka visi cilvēki ir aktieri uz lielās dzīves skatuves. Atbilstoši tam noritējusi arī ludziņa “2003. gads Latvijā”, kuras uzvedumā piedalījušies daudzi jauni režisori (politiķi) un mēs, izpildītāji.
Uvertīrā bija grodi un stilistiski nevainojami iestrādāta intriga: ilgā vīstīšanās ar budžetu šim gadam. Uvertīras pamattēma caurvija visu gadu – tika solīts, neizpildīts, no jauna solīts (jo kā gan var nesolīt!) un ik pa laikam pieņemti arvien jauni budžeta grozījumi, nemainīgi saglabājot sižeta un finansiālo spriedzi.
Pirmajā cēlienā uz skatuves iznāca nu jau par klasisku atzītais veselības ministrs Āris Auders. Viņš ar savu niecīgo, taču visnotaļ kolorīto raksturlomu tika galā ģeniāli – burtiski sadegdams ar zilām liesmām, atstājot par sevi piemiņu anekdotēs un apkrāptajos.
Dramatisma pilns bija nākamais ludziņas cēliens, kas bija veltīts KNAB -istiem. No varoņu pleciem lidoja uzpleči un no sēdekļiem pēcpuses. Atjautīgie režisori drīz atrada augstajam sēdeklim cik necik atbilstošu ķermeņa daļu – ar vairākiem vārdiem, mīklainu pagātni un totālu atmiņas zudumu. Tālāki notikumi risinājās krēslainajās aizkulisēs.
Pavasarī piedzīvojām atraktīvi prezentētu politiskā sprieguma kāpumu – referendumu par Lietuvas iestāšanos ES (tādu kā ģenerālmēģinājumu līdzīgam iestudējumam pašu mājās). Tas bija jauks gabals no vientiešu pieradināšanas un patriciešu dzīrēm, kuru laikā visiem nobalsojušajiem “par” kādā Viļņas lielveikalā bez maksas izsniedza alus pudeli vai veļas pulveri.
Vasara noritēja kā jau vasara – ar Jāņiem, brīdinājumiem daudz nedzert vai vismaz, ja tomēr dzerts, reibumā nesēsties pie stūres. Ceļu policisti atkal jutās kā saucēji tuksnesī, kamēr jāņabērni tostarp lietoja tik daudz alus (kas joprojām skaitījās sula), ka mīļais Dieviņš, mazliet pāršaudams pār strīpu, to sāka uz nebēdu šķaidīt ar ūdentiņu no debesu traukiem. Viņš nebija valdāms tikmēr, kamēr daudzi zemnieki bēdās par noslīkušo ražu sāka ar kulakiem dauzīt Valsts kases duravas, pieprasot atlīdzību. Kaut ko jau izsita.
Ludziņas kulmināciju piedzīvojām 20. septembrī. Vieniem šī diena turpmāk būs svētki, citiem – pirkstos košanas reize. Par balsojuma rezultātiem, kas, kā prognozēts, izrādījās pozitīvi. Un par to, ka lielajā melnsvārču atvēzienā sašūpotā laiva tomēr palika peldam. Tā bija inscenētāju jauka ceļamaize, Latvijai pārkāpjot Eiropas slieksni.
Atbilstoši poētikas likumiem beidzot tika sakāpinātas arī klasiski negatīvas emocijas: jau neilgi pēc referenduma, veidojot budžetu nākamajam gadam, nāca pirmā vilšanās (pievilto lomās – zemnieki), jo, izrādās, valdība nespēj nodrošināt līdzfinansējumu ES fondu līdzekļu apguvei. Uzvirmoja mūžīgais jautājums: “to be or not to be”, tas ir, tiksim pie Eiropas naudas vai paliksim ar blējienu vien (“bē-ē”).
Tostarp arī plašajā pasaulē bija noticis šis tas ievērības cienīgs. Piemēram, vecais tēvocis Sems tik ilgi berzēja savu veco blašķi, kamēr tomēr no tās izvilināja kara džinu, minot it kā gana attaisnojošus, tomēr joprojām neattaisnotus iemeslus. Šo džinu urravot steidzās arī mūsmāju spēlmanīši. Pats jaunākais notikums šajā sakarā bija planētas visļaunākā cilvēka (ja neskaita Bin Ladenu) notveršana un publiska atutošana tiktāl, ka pat visvarenais Allahs atļāvās īsti islamisku joku: viņa pārstāvji zemes virsū jau pirmajā nedēļā pēc Huseina notveršanas pasludināja, ka viņš tiek svītrots no pravieša Muhameda ģenealoģijas.
Viss kopumā vedina uz domām, ka šai pasaulē viss – pat dievišķais – ir pārejošs un nīcīgs. Stabilas ir tikai mūžīgās vērtības – politiķu divkosība un uzņēmēju peļņa, kurai pateicoties, par spirāles vijumu esot cēlusies arī Latvijas ekonomika un pirmssvētku iepirkšanās drudzis (skat. Jelgavā atklāto visos laikos lielāko segto andeles placi).
Cerēsim, ka nākamā gada iestudējums norisināsies nevis šajā šaurībā, bet uz daudz plašākās – ES skatuves!
