Jau kopš 2002. gada nogales ASV centās pārliecināt ANO Drošības padomi, ka Irākas prezidents S.Huseins maldina ieroču inspektorus, kuriem neskaitāmo pārbaužu laikā nekādi neizdevās atrast pierādījumus tam, ka Bagdādes režīms slēpj..
Jau kopš 2002. gada nogales ASV centās pārliecināt ANO Drošības padomi, ka Irākas prezidents Sadams Huseins maldina ieroču inspektorus, kuriem neskaitāmo pārbaužu laikā nekādi neizdevās atrast pierādījumus tam, ka Bagdādes režīms slēpj masu iznīcināšanas ieročus. ASV uzstāja, ka Drošības padomei jāpieņem rezolūcija, kas atļautu vērst militāru spēku pret nepakļāvīgo Irākas diktatoru, kas apdraud pasauli. Taču Baltā nama karagājienu uz Bagdādi neatbalstīja trīs no piecām padomes pastāvīgajām dalībvalstīm – Vācija, Francija un Krievija. Džordža Buša administrācija saniknoti paziņoja, ka ies karā pret Huseina režīmu vienalga ar vai bez ANO sankcijas. Naktī no 19. uz 20. martu Savienotās Valstis un Lielbritānija bez ANO mandāta sāka militāro kampaņu pret Bagdādi.
Aktīvā karadarbība ilga līdz 1. maijam, taču atsevišķas sadursmes starp koalīcijas spēkiem un irākiešiem turpinās joprojām. Pēckara apšaudēs un sprādzienos dzīvību zaudējuši jau gandrīz trīs reizes vairāk koalīcijas karavīru nekā karadarbības laikā. Pēc neoficiāliem aprēķiniem, kopš maija Irākā krituši gandrīz 300 koalīcijas spēku kareivju. Lielais loms – ilgi meklētais Sadams Huseins – okupācijas varas rokās krita tikai šomēnes. Tomēr nekādi neizdodas atrast Irākas bīstamo bruņojumu. Tāpēc aizvien biežāk nu dzirdams, ka kara galvenais mērķis bijis likvidēt Sadama valdību, lai varētu piekļūt Irākas milzīgajiem naftas laukiem.
Notiekošais ap Irāku maina līdzšinējo starptautisko attiecību un tiesību sistēmu. Apvienoto Nāciju Organizācija ir izstumta no konfliktu politiska risinājuma meklējuma procesa. Ir pagājis Eiropas izlīguma un kompromisa politikas laiks. To nomainījusi spēka politika. ASV demonstrē, ka tā ir vienīgā lielvara pasaulē, kas spēj novērst draudus. Turklāt Vašingtonas izturēšanās sašķēlusi Eiropas kontinentu “vecajā” un “jaunajā” Eiropā. Politologi atgādina: “Ja pārāk daudz varas koncentrējas vienā valstī, tad pasaule kļūst bīstama. Lai ierobežotu Vašingtonas rīcību, ir jārada kāds spēka pretsvars, piemēram, ekonomiski un militāri spēcīga Eiropa.”
Taču ar stipras un vienotas Eiropas veidošanu tik gludi vis neiet. Eiropas Savienības pašreizējo un topošo dalībvalstu vidū nav vienprātības par nākamās, paplašinātās Eiropas veidolu – par to, kādai būtu jābūt Eiropas Konstitūcijai. Šis būtiskais jautājums šogad palika neatrisināts, jo lielās eiropiešu nācijas grib sev lielāku teikšanu lēmumu pieņemšanā, pret ko savukārt protestē mazās valstis.
Politisku satricinājumu šogad piedzīvoja Gruzija, kur opozīcijas spēki sarīkoja “rožu vai samta revolūciju”, kas beidzās ar prezidenta Eduarda Ševardnadznes demisiju. Pārmaiņas nobrieda pēc 2. novembra parlamenta vēlēšanām, kurās tika pieļauti rupji balsošanas procedūras pārkāpumi un rezultātu viltojumi par labu Ševardnadzes partijai. Opozīcija izgāja ielās, pieprasot valsts līdera atkāpšanos. Kulminācijas brīdis pienāca 23. novembrī, kad Nacionālās demokrātiskās kustības vadītājs Mihails Šaakašvili ar saviem piekritējiem ielauzās parlamenta ēkā un pārtrauca Ševardnadzes uzrunu. Drīz pēc tam parlamenta spīkere Nino Burdžanadze paziņoja, ka šādā situācijā, lai nepieļautu vardarbību, viņa uz laiku uzņemas valsts prezidenta funkcijas. 75 gadus vecais Eduards Ševardnadze piekrita atkāpties. Viņa vairāk nekā 30 gadu ilgušais laiks politikā beidzies.
Bet tikmēr Krievijā liberālā opozīcija šogad pieredzēja savu norietu. Labējās partijas “Jabloko” un Labējo spēku savienība, nespējot ieņemt vienotu platformu, parlamenta vēlēšanās decembrī zaudēja un neiekļuva jaunajā Valsts domē. Toties pārliecinoši tajā nostiprinājusies Kremļa favorīte partija “Vienotā Krievija”, kurai turpmāk būs pietiekami daudz balsu, lai Putins un viņa valdība bez lielām grūtībām apstiprinātu sev izdevīgus likumus. “Vienotās Krievijas” deputātiem opozīciju mēģinās izspēlēt kreisie – komunisti, Vladimira Žirinovska liberāldemokrāti un nesen izveidotā bloka “Dzimtene” pārstāvji.
Iespējams, ka labējā opozīcija nebūtu piedzīvojusi tādu zaudējumu, ja nebūtu arestēts tās galvenais finansiālais atbalstītājs naftas kompānijas “Jukos” vadītājs Mihails Hodorkovskis, kuru prokuratūra apsūdz nodokļu nemaksāšanā un krāpšanā. Zīmīgi, ka nedienas ap “Jukos” sākās pēc tam, kad Hodorkovskis paziņoja par nodomu finansēt partiju priekšvēlēšanu kampaņas. Līdz ar valsts bagātākā cilvēka arestu kāpa Kremļa partijas politiskās akcijas, jo tika rādīta vēlētājiem tīkama cīņa ar negodīgiem oligarhiem.
Gads atnesa vairākas šokējošas ziņas. 12. martā starptautisko sabiedrību satrieca vēsts, ka Belgradā pie valdības nama ar vairākiem snaipera šāvieniem nogalināts Serbijas premjers Zorans Džindžičs. Slepkavība bijusi serbu nacionālistu vai mafijas roku darbs. Nacionālistu acīs Džindžičs bija kļuvis par nodevēju, jo viņa valdība izdeva bijušo prezidentu Slobodanu Miloševiču tiesāšanai Hāgas tribunālam. Savi rēķini ar Džindžiču bija kārtojami arī kriminālajām aprindām. Savulaik viņš esot bijis spiests slēgt darījumus un kompromisus ar korumpētiem policijas un Miloševiča režīma ekonomisko struktūru pārstāvjiem. Taču, sēžot premjera krēslā, Zorans Džindžičs sāka vērsties pret organizēto noziedzību.
Serbu premjera nonāvēšana bija politiska slepkavība, taču joprojām nav skaidrs, kādi motīvi vadīja cilvēku, kas 10. septembrī Stokholmas lielveikalā līdz nāvei sadūra Zviedrijas ārlietu ministri Annu Lindu. Policija ir aizturējusi 24 gadus veco serbu izcelsmes imigrantu Mihailo Mihailoviču. Lai gan DNS analīzes apliecina viņa vainu nozieguma pastrādāšanā, tomēr Mihailovičs visu noliedz.
Anna Linda bija viena no redzamākajām aktīvistēm referenduma kampaņā par Zviedrijas pievienošanos Eiropas vienotai valūtai. Tautas nobalsošana par eiro ieviešanu notika četras dienas pēc traģēdijas. Tika sagaidīts, ka ideja “Jā – eiro!” iegūs lielāku vēlētāju atbalstu pēc Lindas nāves, tomēr zviedru vairākums – 56 procenti – pateica “nē” Eiropas monetārajai savienībai.
Bet 1. februāris vēsturē ieies ar amerikāņu daudzkārt izmantojamā kosmosa kuģa “Columbia” katastrofu, kurā bojā gāja septiņi astronauti. Atgriežoties mājās no divu nedēļu misijas izplatījumā, kosmosa kuģis sadalījās vairākās daļās, un tas notika 16 minūtes pirms gaidāmās nolaišanās uz Zemes. 1986. gadā aptuveni minūti pēc starta eksplodēja kosmosa kuģis “Challenger” ar septiņiem astronautiem.
