Šoruden Jelgavas pilsētā un rajonā pavīdēja neizpratne par medicīniskajām profilaktiskajām apskatēm, precīzāk – par šā pakalpojuma cenu palielināšanos.
Šoruden Jelgavas pilsētā un rajonā pavīdēja neizpratne par medicīniskajām profilaktiskajām apskatēm, precīzāk – par šā pakalpojuma cenu palielināšanos. Mēģināsim noskaidrot, kam tas īsti ir izdevīgi, kā tas “sader” ar ekonomiku un kas šajā ziņā gaidāms jaunajā gadā.
Kā “Ziņas” noskaidroja pie speciālistiem SIA “Jelgavas poliklīnika” un Viduslatvijas slimokasē, minētais jaunums būtībā nav saucams par problēmu, lai gan tieši tā tika uztverts, jo, pilsētas Domei pieņemot lēmumu par medicīnas pakalpojumu samaksu, sabiedrībai netika sniegti attiecīgi komentāri.
Uzņēmumu vadītājos radīja satraukumu tas, ka turpmāk kļūšot apmēram trīskārt dārgākas darbinieku profilaktiskās profesionālās medicīniskās apskates. Daži vadītāji pat izteicās, ka viņiem būšot lētāk un izdevīgāk samaksāt sodu nekā finansēt apskates.
Mūsu valstī ir noteikts, ka atsevišķām iedzīvotāju kategorijām nepieciešamas regulāras veselības pārbaudes: piemēram, ir šoferu komisijas, kā arī pārbaudes, laulībā stājoties, ieroču saņemšanai, tiem, kas strādā pārtikas nozarē vai kaitīgos apstākļos… Vēl minami visi tie, kas strādā ar datoriem (viņiem veicamas redzes pārbaudes). Principā likums līdz šim strikti nenoteica, vai par šīm apskatēm būtu jāmaksā darba devējam vai darba ņēmējam. Patlaban tiek strādāts pie likumdošanas, lai jau ar nākamo gadu tās segtu darba devēji. Tiesa, arī līdz šim saviem darbiniekiem šos tēriņus finansēja “labie darba devēji”. Ja pašreiz apritē esošo likumu pieņems, turpmāk tas būs jādara obligāti visiem darba devējiem, viņi nedrīkstēs atrunāties, ka šim nolūkam nav naudas.
No ekonomiskā aspekta darba devējam, protams, nav vienalga, cik jāmaksā par medicīniskajām apskatēm un ko viņš var par šo naudu saņemt. Zināmā mērā radās problēma ar cenām, darba devēji nebija gatavi tam, ka arī medicīnā beidzot par visu jāmaksā tik, cik tas maksā. Nav noslēpums, ka līdz šim pastāvošās cenas radušās, valstij izkalkulējot darba samaksu vienai vai citai strādājošo kategorijai, tai skaitā speciālistiem medicīnā. Tā kā lielākais darba samaksas kāpums mediķiem bija šā gada nogalē (pirmo reizi ar 1. septembri, otro reizi – no 1. novembra), tas saglabāsies arī nākamajā gadā, tāpēc šis budžeta kāpums iestrādāts kā darba samaksa. Ņemot to vērā, tika apstiprinātas arī Jelgavas Domes korekcijas maksas pakalpojumos. Līdz ar to, saskaitot kopā visus (vairākus) speciālistus, kas jāapmeklē attiecīgā veselības pārbaudes komisijā (ieskaitot izmeklējumus), summa iznāca pietiekami liela. Tomēr der nošķirt vairākus būtiskus aspektus.
Katrai darbinieku grupai ir noteikts kaut kāds pārbaužu apjoms. Daļa pieejama bez maksas – ja cilvēks vēršas pie sava ģimenes ārsta un saņem attiecīgu norīkojumu pie speciālista.
Otrkārt, ne jau visiem, kas, piemēram, strādā kaitīgos apstākļos, jāiziet vienāda pārbaude. Dažiem pietiek tikai ar acu ārstu, bet, piemēram, lai saņemtu autovadītāja tiesības vai ieroču nēsāšanas atļauju, jāapmeklē daudz vairāk speciālistu. To nosaka attiecīgs klasifikators. Arī cena par profilaktiskajām apskatēm nevar būt konstanta summa, jāmaksā tikai par to, kas katram faktiski nepieciešams. Agrāk, teiksim, par šoferu komisiju bija jāmaksā pieci lati, un šī summa bija konstanta neatkarīgi no tā, vai kādam bija jāapmeklē visi speciālisti, bet citam varbūt nebija nepieciešams acu ārsts, jo pie tā viņš kaut kādu iemeslu dēļ tikko bijis. Turpretī tagad, ja cilvēks var uzrādīt apliecinošu acu ārsta, fluorogrāfa vai cita speciālista slēdzienu, viņš var doties pie ģimenes vai arodslimību ārsta, kas uzrakstīs attiecīgu kopējo slēdzienu. Un tas maksās tikai Ls 1,67. Tādējādi samaksa par šoferu medicīnas apskati var variēt no šīs summas līdz pat 17 latiem – atkarībā no speciālistu skaita, kuru slēdziens ir nepieciešams. Katrā ziņā, piemēram, vīriešiem tā noteikti maksās mazāk, jo atšķirībā no sievietēm viņiem nav nepieciešams ginekologs.
Attiecībā uz darba devēju tēriņiem vienkāršoti var teikt: tam darba devējam, kura darbinieki strādā ar datoriem, jānodrošina viņiem tikai regulāras (vienu reizi gadā) acu ārsta apskates, toties, piemēram, apsardzes firmu vadītājiem vajadzēs maksāt par kompleksākām profilaktiskajām apskatēm saistībā ar ieroču nēsāšanas atļaujām. Citu summu darba devējiem veidos samaksa par šoferu medicīniskajām apskatēm. Īsāk sakot, apskašu cenu nosaka iesaistīto speciālistu pakalpojumu izmantošana. Tātad nevar runāt par apskašu “mehānisku” sadārdzināšanos, to cena ir variabla atkarībā no apskatēs iesaistīto medicīnas speciālistu skaita.
Kā jau minēju, neskaidrības radās tādēļ, ka Jelgavas pilsētas Domes rīkojumā bija, piemēram, norādīts, ka šoferu komisijas cena ir 17 latu. Saprotams, ka uzņēmumu vadītājiem, kur nodarbināti šoferi, tas likās daudz. Arī par tā sauktajām laulības izziņām daudzi neizprata, kā var runāt par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu valstī, ja šādas apskates cena noteikta 10,21 lats. Taču tajā pašā laikā ikvienam ir pieejams savs ģimenes ārsts, un daudziem nekas vispār nav jāmaksā.
Vēl bija neskaidrības par to, vai kaut kur ir melns uz balta rakstīts, ka par arodapskatēm būtu jāmaksā tieši darba devējiem. Līdz šim likumam šajā ziņā bija vienīgi rekomendējošs raksturs. Piemēram, Darba aizsardzības likums paredzēja, lai darba devējs nodrošinātu obligātu veselības pārbaudi tiem nodarbinātajiem, kas iekļauti MK apstiprinātajā to profesiju un darbavietu sarakstā, kur nodarbinātie pakļauti īpašam riskam; kārtību, kādā veicamas pārbaudes, noteica Ministru kabinets.
Ja šādas apskates netika nodrošinātas, Valsts darba inspekcija ir tiesīga sodīt uzņēmuma vadītājus. Nebija stingri teikts, kam par apskatēm jāmaksā, darba devējiem tās bija tikai jānodrošina. Turpretī, ja tiks apstiprināts pašlaik apritē esošais likums, jau no nākamā gada jāmaksā būs darba devējiem.
Ko šajā gadījumā iegūst darba devējs? Protams, visa pamatā ir ekonomiskais izdevīgums, nevis tikai humānās rūpes par darbinieku veselību. Jebkurš uzņēmums var ciest lielus zaudējumus, ja darbinieks, piemēram, sabojā redzi vai iemanto profesionālu slimību. Tomēr skaidrs, ka savlaicīgas medicīniskās apskates ir izdevīgas ne tikai darba devējiem, bet arī darba ņēmējiem. Pieņemsim, ka darbinieks sabojā redzi, strādājot pie datora. Var pienākt brīdis, kad viņam kļūst nepieciešamas brilles. Ja apskates nebūs bijušas, darbiniekam brilles būs jāpērk pašam par savu naudu. Bet, ja tās regulāri apmeklētas, par brillēm jāmaksā darba devējam. Vēl lielāki tēriņi var iznākt, ja, nedod Dievs, darbinieks iegūst invaliditāti.
Ar obligātajām profilaktiskajām veselības apskatēm tiek kontrolēts darba ņēmējs, pareizāk sakot, viņa veselība, savukārt darba devējs izjūt atbildību par savu darbinieku veselību. Tas galu galā ir primāri, un kaut kur otrā plāksnē paliek jautājums, kurš par to maksā. Protams, zināmā mērā maksa par apskatēm ir slogs darba devējam un ieguvums ņēmējam. Tomēr kopējais efekts ir abpusējs. Turpmāk tiks stingrāk sekots tam, lai šīs apskates tiktu nodrošinātas.
Loģiski varētu jautāt, vai Jelgavas pilsētas Dome, pieņemot jauno “cenrādi”, būtu tik ātri reaģējusi, ka “aizsteigusies ratiem pa priekšu”, tas ir, ieviesusi pie mums to, kas citviet vēl tikai paredzams?
Nē, vēsturiski tas bija saistīts ar pāreju uz jauno darba samaksas modeli ģimenes ārstiem. Agrāk Dome bija vienkārši apstiprinājusi cenas par medicīnas speciālistu pakalpojumiem: ginekologam – ap trīs latiem, tāpat arī citiem speciālistiem. Bez jebkāda ekonomiskā pamatojuma. Piemēram, bērnudārzos, pārtikas rūpniecībā par apskati vienam cilvēkam bija jāmaksā Ls 3,70, lai gan, piemēram, ginekologs veica darbu vairāk nekā četru latu vērtībā, bet vēl bija jāapmeklē terapeits, fluorogrāfs, venerologs… Ar Ls 3,70 nebija iespējams “nosegt” ieguldīto darbu, cietēji bija mediķi – šo pakalpojumu sniedzēji. Bija pat vienlaikus skumji un smieklīgi: par terapeitisko apskati ārsts saņēma 12 santīmu! Nemaz netika ņemts vērā atbildības moments. Tādēļ apskates ārsti negribēja veikt. Kad Jelgavas poliklīnikā amatā stājās jauns vadītājs, viņš vēlējās savu saimniecību sakārtot, tāpēc arī cenu kāpums iznāca lēcienveidīgs. Tā kā par apskatēm maksās vai nu pacients, slimokase vai darba devējs, ārsti būs ieinteresēti šādas apskates veikt kvalitatīvi un rūpīgi. Būtībā neseno ažiotāžu radīja neizpratne: ārprāts, šofera komisija turpmāk maksās 17 latu! Vienkārši vajadzēja savlaicīgi to komentēt. Un tad velns neliktos tik melns, kā izskatās. Piemēram, šoferu komisijā līdz 35 gadu vecumam elektrokardiogramma nav obligāti vajadzīga, tātad par šā pakalpojuma tiesu kopējā maksa par apskati būs mazāka (tomēr jāpiebilst, ka labāk EKG tomēr veikt, jo nu jau pat pusaudžiem un bērniem ir dažādas sirds patoloģijas).
