Cik tur trūka, lai viss būtu citādi gan Šķēļu ģimenē, gan varbūt arī Latvijā, tomēr acīmredzot ir tā, kā tam bija lemts notikt.
Cik tur trūka, lai viss būtu citādi gan Šķēļu ģimenē, gan varbūt arī Latvijā, tomēr acīmredzot ir tā, kā tam bija lemts notikt. Tas bijis īsi pirms studiju beigām Rīgā, 1954. gada 11. decembrī, kad Lauksaimniecības akadēmijas piektā kursa students Arnolds kopā ar draugiem iegājis bibliotēkā un tur ieraudzījis ļoti skaistu meiteni no otrā kursa.
Kuš, kuš! tā ir viņa, kas kautrīgi pieklusina savu uz jaunības atmiņām izprovocēto dzīvesbiedru.
Zēni bija tādi bravūrīgi. Izgāju ārā. Nākamajā reizē satikāmies ēdnīcā pēc Jaungada. «Vai viss jau cauri?» Arnolds bija domājis, vai man nodarbības beigušās. «Jā, esmu visu apēdusi,» atbildēju. Ziemas brīvdienās aizbraucu mājās uz Balvu rajonu. Bet Arnolds sāka man rakstīt vēstules. Kad atgriezos, sapratu, ka lieta nopietna. Lieldienās viņš mani veda pirmo reizi mammai un tēvam rādīt. Biju nobijusies. Viņi rīdznieki, es lauku meita. Bet Arnolds drosmīgi uzstādīja savas prasības: ja neļaus precēties, viņš akadēmiju nebeigšot. 9. maijā divi zemnieki mani vecāki no Balviem brauca uz Rīgu. Pretēji manām raizēm viņi ar Arnolda vecākiem ātri atrada kopīgu valodu. Norunāja 5. jūnijā kāzas. Protams, laulājoties baznīcā. Bet man tika noteikta stingra prasība nepamest un pabeigt studijas, stāstītāja ir Pudencijas kundze.
Pēc diplomdarba (Preiļu rajona kolhoza «Krasnij oktjabrj» elektroapgādes projekta) aizstāvēšanas Arnoldu norīkoja darbā uz Alūksnes rajona Apes lauksaimniecības mehanizācijas skolu. Pārgājusi uz neklātienes studijām, līdzi brauca arī Pudencija.
Tur bija labs skolotāju kolektīvs. Skaistā Vaidavas upe. Tur abi divi dēli piedzima.
Dēli tie ir Edgars un Andris Šķēles. Viens pazīstams ar drosmi audzināt sešus bērnus un vadīt privātbiznesu Madonas pusē, bet otrs ar vēl lielāku uzdrīkstēšanos.
Pilsētnieks un lauciniece
Lai gan abi Šķēles nenoliedz, ka ir atšķirīgi pēc rakstura, ko ietekmējusi arī sociālā izcelsme (Arnolds Grīziņkalna strādnieku puika, viņa vidēji turīgu zemnieku meita), 43 gadi laulības dzīvē pavadīti saskaņā. Jaunībā varbūt mazliet pa greizsirdības velniņam sprēgājis, jo abi pratuši novērtēt viens otra pievilcību, taču tas viss bijis «normas robežās».
Mēs pat tā īsti neesam sastrīdējušies. Laikam jau nav bijis laika, viņi pāri galdam saskatās un parausta plecus.
Jau Apē un pēc tam Zaļeniekos lētākas iztikšanas dēļ turējuši lopus. Vēlāk Jelgavā kopuši dārzu. Rūpējušies par smagi slimajiem vecākiem. Un, protams, lielāko dienas daļu aizvadījuši, strādājot par pasniedzējiem un rakstot zinātniskos darbus.
«Man jau mājās nav saimniece, bet zinātniece,» Arnolds mēdzis pakaitināt Pudenciju, kad abi ciemojušies draugu ģimenē, kur galdā celti kulinārijas brīnumi. Toties tagad, kad sēžam pie viņas pašceptā kēksa un Pudencija, kā atvainodamās, ņemas slavēt savas saimnieciskās vedeklas, dzīvesbiedrs samiernieciski bilst:
Tu taču atkal citu ko māki gatavot. Un māju spodrini gandrīz vai par traku.
Viņš no mājas darbiem grīdu un trauku mazgāšanas, kreklu un bikšu gludināšanas lielās aizņemtības dēļ gan ticis atpestīts, toties dēliem tajos bijis stingri jāpiedalās. Dārzā gan cītīgi strādājuši visi.
Vasarās ceļojām. Bijām sabiedriski, un arī dēlus visur ņēmām līdzi.
Pudencija atceras gadījumus, kad mazie bijuši līdzi arī komandējumos un viesnīcā gaidījuši viņu atgriežamies no darba. Atceras, kā rāpušies klēpī, kad viņa rakstījusi savus neklātienes mācību darbus. Bērni jutuši, ka jāmācās, un šajā ziņā auguši nopietni. Bet citādi
puikas kā jau puikas
Andris vienurīt uzcēlies sešos iešot uz bērnudārzu. «Vakar uzbūvēju kuģi. Siliņas auklīte teica, ka pasargās, lai bērni nenojauc, bet ja nu viņa nokavējas…»
Edgars sakārojis bungas, bet tēvs pirkšanai nav piekritis. Tad Andris sadomājis kādu tur spēli uz naudu un sācis tādā veidā skolā krāt līdzekļus brāļa bungām. Viss gājis veiksmīgi līdz brīdim, kad skolotāja grēcīgās izdarības atklājusi. Nauda bijusi jāatdod skolai.
«Mammu, man rīt kontroldarbā būs divnieks. Es rēķināšu draugam, citādi viņš būs nesekmīgs, un pats sev nepaspēšu. Tu neuztraucies, es pēc pāris dienām atzīmi izlabošu,» arī tas bijis Andris.
Secen nav gājusi garo matu un kļošeņu mode. Mamma kopīgi ar dēlu noskatījusi biksēm sarkanīgu drēbi. Pašūtas tik skaistas. Bet tēvs: nē, kur tāds var iet?! Nācies vien nest jaunās bikses uz komisijas veikalu.
Tagad konservatīvais tētis starp saviem studentiem redz jaunekļus ar riņķiem pat degunā un nekas! Acīmredzot kaut ko vecāki arī no saviem bērniem un mazbērniem mācās.
Puikas bijuši delverīgi, tādi paši kā visi zēni, tomēr zinājuši, ka mācības ir viņu darbs. Bet vasarās strādājuši celtniecībā un pelnījuši naudu savām īpašajām vajadzībām, piemēram, džinsiem. Andra un Edgara patstāvību un apņēmību vecāki joprojām vērtē augstu.
Bērnos redz arļ sevi
Pudencija ar dēliem mīlējusi kopīgi daudz lasīt. Mājās bieži vien runāts izlasīto grāmatu citātiem un līdzībām. Tagad, klausoties un skatoties dēla runās, vecāki saskata arī savas «kļūdas».
Nu ko viņš par to Vinniju Pūku! Tā ir tavas lielās lasīšanas vaina, Pudencijai esot nācies dzirdēt.
Redzi, kā viņš sabiedrībā neprot smaidīt, nu gluži kā tu, viņa savukārt «atzīmējusi» Arnoldam.
Jaunie tā īsti atklājoties tikai savās ģimenēs, kur esot saimnieciski, sirsnīgi, labsirdīgi un humoru mīloši cilvēki. Šķiet, tādi ir arī vecie Šķēles, taču žurnālisti pēdējā laikā viņiem mācījuši būt vārdos un emocijās piesardzīgiem. Vismaz mamma, klausoties un lasot visu, kas pēdējā laikā tiek runāts un rakstīts par Andri, vēlas, lai tas viss ātrāk beigtos.
Gandrīz vai vienalga, kāds būs vēlēšanu iznākums. Vienīgi gribētos lai tas Latvijai nāk par labu.
