Jaunais gads mums atnesis gan dažas jaukas, gan ne tik jaukas lietas. Ja runājam par papildu nodokļiem un elektroenerģijas tarifu paaugstinājumiem, daudzuprāt, 2004. gads labāk nemaz nebūtu sācies.
Jaunais gads mums atnesis gan dažas jaukas, gan ne tik jaukas lietas. Ja runājam par papildu nodokļiem un elektroenerģijas tarifu paaugstinājumiem, daudzuprāt, 2004. gads labāk nemaz nebūtu sācies. Turpretī priecīgi nākamajā algas dienā būs tie, kuriem minimālā alga paaugstināta par desmit latiem.
Ir arī šogad kāds jaunums, par kuru var sacīt: ledus beidzot sakustējies. Janvāra sākumā stājušies spēkā šķietami pavisam necila nosaukuma Ministru kabineta noteikumi. Runa ir par depozīta sistēmas piemērošanu atkārtoti lietojamam iepakojumam. Pārtulkojot to “cilvēcīgā” valodā, jaunie noteikumi paredz, ka turpmāk iedzīvotāji par noteiktu maksu tirdzniecības vietās varēs nodot tukšās stikla alus un minerālūdens pudeles.
Te nu vietā atcerēties laikus, kad tukšo stikla taru neviens laukā nesvieda, jo par katru nodoto pudeli bija iespējams saņemt labu naudiņu. Daudzi šo “stikla naudas” uzkrājumu izmantoja brīžos, kad tukšajā makā svilpoja patiesi ziemīgas brāzmas un algas vai stipendijas diena šķita aiz trejdeviņām jūrām sasniedzama.
Mūsdienās par tukšajām pudelēm atceramies tikai tad, kad nav kur tās likt. Laukā mest tā kā žēl, bet pieliekamajā nav vietas. Lielākoties to atrisinām pavisam vienkārši – izmetot atkritumu tvertnēs vai vienkārši atstājot tās iztukšošanas vietā, kur pie darba ķeras trūcīga paskata personas. Viņas esam arī redzējuši, vandoties pa atkritumu tvertnēm cerībā atrast sev kaut ko noderīgu. Ja tā labi pacenšas, dienā var iznākt summa, ar kuru pietiek gan kādam maizes klaipam, gan visai apšaubāmas izcelsmes grādīgajai dzirai. Kas nu kuram šķiet tā brīža laimes izjūtai pats nepieciešamākais.
Tomēr arī mēs vairs nevaram atpalikt no progresa vides aizsardzībā un sākam atgriezties patiesībā pie tās pašas labi aizmirstās vecās sistēmas.
Jaunie noteikumi paredz, ka par katru bezkrāsainu stikla alus vai minerālūdens pudeli varēsim saņemt sešus santīmus, bet par brūna stikla pudeli – santīmu mazāk. Nodot varēsim arī alus un minerālūdens pudeļu plastmasas kastes, par katru saņemot atpakaļ teju divus latus. Šajos noteikumos arī teikts – ja veikals, kurā tirgojas ar produkciju, kas iesaiņota pieminētajā stikla tarā, pats nespēj to pieņemt atpakaļ, redzamā vietā jāatrodas norādei, kur taru var nodot.
Tikai…, kā atzīmē Vides ministrijā, jaunā sistēma ir … brīvprātīga un pagaidām spēkā tikai formāli. Noteikumi paredz, ka ražotājam, kas savu produkciju pilda minētajā stikla tarā, vispirms būtu jāreģistrējas Ietekmes uz vidi valsts birojā, lai iegūtu tiesības izmantot speciālu zīmi uz etiķetes. Tikai pēc tam, kad piepildītās stikla taras ražotāji būs panākuši vienošanos arī ar tirgotājiem, jaunā taras pieņemšanas sistēma ir jāievieš, turklāt ne uzreiz, bet divu gadu laikā. Tā teikt, pieņemtie spēkā esošie noteikumi ir brīvprātīgi stimulējoši.
Alusdarītāju savienībā “Ziņām” izdevās noskaidrot, ka jaunie noteikumi pagaidām tiek izskatīti un vētīti. Izrādās, ka tas prasīšot veikt izmaiņas grāmatvedības uzskaitē, transporta sistēmas pārkārtošanā un tā tālāk. Līdz ar to ātrāk par šāgada nogali pirmos soļus jaunās tukšās stikla taras aprites ieviešanā nav ko gaidīt.
Tā ka līdzšinējās sistēmas piekritēji un realizētāji vismaz šogad var īpaši neuztraukties. Viņiem darbiņa pietiks, jo cik tad būs to, kas ies meklēt tās dažas vietas, kur par kādu santīmu izdosies iemānīt pašam nevajadzīgās pāris tukšās alus vai minerālūdens pudeles. Kaut gan tas galu galā ir nedaudz dīvaini. Valsts ir gatava uz bargām represijām pret atsevišķu indivīdu, ja viņš nepilda pienākumus, turpretī ražotāji un tirgotāji var darboties pilnīgā brīvprātības režīmā, lai arī sabiedrības intereses prasa tūlītēju rīcību.
