Var jau būt, ka reizēm ir jāpaklusē un jāstāv maliņā, bet šoreiz man šķiet, ka klusēt nevajag. Gribu izteikt savu viedokli par «Zemgales Ziņu» asās hronikas vēstījumu par 18. decembra nelaimi pie Annas baznīcas.
Var jau būt, ka reizēm ir jāpaklusē un jāstāv maliņā, bet šoreiz man šķiet, ka klusēt nevajag. Gribu izteikt savu viedokli par “Zemgales Ziņu” asās hronikas vēstījumu par 18. decembra nelaimi pie Annas baznīcas.
Var jau būt, ka tas ir steigā uzrakstīts: “… skriešus šķērsoja ielu pie sarkanā luksofora signāla…” Kādēļ tas viss ir tik vienkārši? Bērns skrēja pie sarkanās gaismas, tātad vainīgs pats. Varbūt skola, kas nav iemācījusi satiksmes noteikumus, varbūt vainu novelsim uz vecākiem? Bet varbūt tomēr vainīga ir sieviete, kas sēdēja pie automašīnas stūres?
Arī mans dēlēns bija tur, viņš paspēja atlēkt pāris soļu atpakaļ, un nelaime viņu neskāra. Vien naktīs viņš mostas ar jautājumiem: “Kāpēc tā notika? Kāpēc es neapturēju draugu?” Viņš jūtas vainīgs, ka bijis līdzās, ka palicis dzīvs… Bet vaina ir jāizjūt kādam citam. Manam zēnam laiks un speciālists dzēsīs skumjās atmiņas, bet kādai mātei sāpes nedzisīs.
Bērns sīki izstāstīja, kā abi gājuši, kā redzējuši sarkano gaismiņu, kā apstājušies un gājuši pāri ielai tikai tad, kad gaismiņas sākušas pārslēgties.
Zinu, ka šobrīd radīsies daudz citu viedokļu, piemēram, nebāz degunu svešās darīšanās, tu neredzēji, tad nerunā, gan bez tevis tiks galā utt. Bet cilvēkiem ir tiesības runāt, domāt, un tādēļ arī es to daru.
Avīzē tomēr nebija taisnība, un es noteikti neesmu vienīgā, kas tā domā. Nebūsim vienaldzīgi un akli pret cita nelaimi. Gribas vēlēt kaut mazliet gaismas visām noskumušajām sirdīm. Būsim patiesi kaut pret sevi!
Mārīte Indriksone, Renāra mamma
