ATKLĀTA VĒSTULE. Labklājības ministrei Dagnijai Staķei, Valsts Cilvēktiesību birojam. Daudzas invalīdu problēmas valstī joprojām nav atrisinātas, un jaunie likumi bieži vien nevis palīdz, bet apgrūtina izdzīvošanu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
ATKLĀTA VĒSTULE
Labklājības ministrei Dagnijai Staķei, Valsts Cilvēktiesību birojam
Daudzas invalīdu problēmas valstī joprojām nav atrisinātas, un jaunie likumi bieži vien nevis palīdz, bet apgrūtina izdzīvošanu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Invalīdi ir viena no mūsu sabiedrības neaizsargātākā daļām, un viņiem visvairāk nepieciešama medicīniskā un sociālā aprūpe. Tāpēc nav saprotami Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas (VDEĀK) lēmumi par invalīda statusa atņemšanu personām, kas sasniegušas pirmspensijas vecumu. Šādi lēmumi tiek pieņemti, pamatojoties uz Ministru kabineta noteikumu nr.263 “Invaliditātes ekspertīzes kārtība Veselības un darbspēju ārstu komisijā” 3. punktu. Saskaņā ar to “personas pēc pensijas vecuma sasniegšanas ārstu komisija izmeklē, ja attiecīgo personu psihisko un fizisko spēju ierobežojums nav saistīts ar vecuma izraisītajām pārmaiņām organismā”. Tātad, interpretējot noteikumu 3. punktu, visas diagnozes, kas raksturīgas cilvēka novecošanas periodam, ir vecuma izraisītas pārmaiņas (neatkarīgi no tā, vai tās radušās pirms vai pēc pensijas vecuma sasniegšanas), kuru dēļ ekspertīze atsakāma un arī invaliditātes statuss ir atņemams vai nav pagarināms.
Par vecuma izraisītām pārmaiņām organismā tiek sauktas visas “slidenās” diagnozes, piemēram, sirds asinsvadu un kaulu slimības, pilnīgi ignorējot apstākli, ka iepriekšējā invaliditātes grupas piešķiršana, pamatojoties uz šo pašu diagnozi, nešaubīgi apliecina – tā radusies, pirms personas organisms sācis novecot, un tāpēc nav saistāma ar vecuma izraisītām pārmaiņām.
Šāda noteikumu 3. punkta interpretācija izraisa pretrunu ar likumu “Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību”. Ne invalīda, ne šā likuma 5. pantā dotais invaliditātes jēdziens (invaliditāte ir ilgstošs vai nepārejošs ar vecuma pārmaiņām cilvēka organismā nesaistīts fizisko vai psihisko spēju ierobežojums, kas apgrūtina personas integrāciju sabiedrībā, pilnīgi atņem vai daļēji ierobežo tās spēju strādāt un sevi apkopt) nav ierobežots ar konkrēta vecuma sasniegšanu, tāpēc invalīda statusa atņemšana uz šāda diskriminējoša pamata ir gan likuma pārkāpums, gan LR Satversmes un starptautisko cilvēktiesību dokumentu klajš pārkāpums, jo vecums ir viena no tām raksturojošām pazīmēm, atsaucoties uz kuru, atšķirīga attieksme ir aizliegta.
Veidojas sociāla nevienlīdzība starp personām, kurām atņemts invalīda statuss, un viņu tāda paša vecuma līdzpilsoņiem, jo vecuma pensija visiem tiek aprēķināta vienādi. Ņemot vērā, ka invaliditāte parasti apgrūtina vai liedz iespēju strādāt, vecuma pensija parasti nepārsniedz sociālās pensijas lielumu. Vienīgā summa, ko invaliditātes grupu zaudējušie saņem kā valsts sociālo nodrošinājumu, nenodrošina līdzekļus, ko samaksāt par mājokli, uzturu un apģērbu, kas ir cilvēka cienīgas dzīves nepieciešamības.
Mēs prasām atcelt noteikumu 3. punktu tāpēc, ka tas neatbilst likuma “Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību” 4. un 5. pantam, kā arī LR Satversmes 91. un 93. pantam.
Mēs arī protestējam pret to, ka invalīdus, kuriem invaliditātes grupa noteikta bez atkārtotas pārbaudes (uz mūžu), viņiem sasniedzot pensijas vecumu, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra bez viņu piekrišanas ieskaita pensionāros un sāk maksāt vecuma pensiju, jo tādējādi strādājošie invalīdi zaudē nodokļu atvieglojumus un nodokļus ieņēmumu dienests iekasē kā pensionāriem.
Mēs pievienojamies tiem cilvēkiem, kas protestē pret pastāvošo ģimenes ārstu finansēšanas sistēmu, kas nemotivē mediķus sniegt pilnvērtīgu veselības aprūpi, un izsakām atbalstu veselības ministrei Ingrīdai Circenei.
P.S. Vēstule apspriesta un pieņemta paplašinātā Latvijas Invalīdu biedrības (LIB) Jelgavas rajona nodaļas valdes sēdē un biedru kopsapulcē 2003. gada 17. decembrī, piedaloties 150 biedrības biedriem.
