Kā likums, lielajam Ziemassvētku iepirkšanās drudzim jāvainagojas ar prieku, ko, kaut arī naudas maciņi iztukšoti, sagādājam saviem mīļajiem un tuvajiem.
Kā likums, lielajam Ziemassvētku iepirkšanās drudzim jāvainagojas ar prieku, ko, kaut arī naudas maciņi iztukšoti, sagādājam saviem mīļajiem un tuvajiem. Dažu reizi pat aizmirstot, ka lielie izdevumi decembrī varētu apgrūtināt izdzīvošanu nākamajās nedēļās un janvāra beigās prasīt jostas pievilkt jo cieši.
Lai vairotu prieku, allaž palīgā tiek ņemta izdoma vai arī strikti ievērotas ģimenes tradīcijas, kas nāk no mūsu vecmāmiņu laikiem, lai pēc iespējas ticamāka būtu rūķu un Ziemassvētku vecīša vizīte tieši pie mūsu atvasītēm. Protams, visus pūliņus un reizēm pārgalvīgus izdevumus atsver sajūsma bērna acīs par aizdurvē, zeķē vai maisā atrodamajām dāvanām. Taču, izrādās, ne vienmēr notiek tā, kā esam iecerējuši.
Lielākas (arī naudas izteiksmē) dāvanas saviem bērniem uz svētkiem bija ieplānojuši arī kādi mani paziņas. Tā kā viņu mazā meitiņa izrāda acīmredzamu interesi par friziera mākslu, pinot, viņķelējot un veidojot savām lellēm dažādu formu un veidu frizūras, gādīgie vecāki bija nolēmuši viņai uzdāvināt vēl vienu lelli – skaistu, mīlīgu un, protams, ar gariem matiem. Ilgi viņi uzkavējās bērnu rotaļlietu veikalā, rūpīgi izcilājot visai plašo piedāvājumu – skaistās kastēs iesaiņotas lielākas un mazākas lelles – dāvanas iegādei no ģimenes budžeta bija atvēlēti veseli piecpadsmit lati (tā sakot, lai manta būtu tiešām laba). Beidzot sieva ar vīru bija atraduši kompromisu (šim kompromisam klāt nāca kleita un leļļu somiņa) un izraudzījušies lelli ar skaistām, garām bizēm un patīkamu sejas izteiksmi (ir gadījies redzēt dažādas).
Ziemassvētku vakarā tika vērts vaļā lielais dāvanu maiss, un tētis ar neviltotu lepnumu to secīgi tukšoja, protams, uzklausot, kā bērni (un arī pieaugušie), rātni stāvot pie eglītes, skaita kādu dzejolīti, pretī saņemot, pēc Ziemassvētku vecīša domām, uzvedībai, sekmēm un čaklumam atbilstošas dāvanas.
Protams, saņemot skaisto kasti, mazā no prieka apmulsa – tik skaista bija lelle! Nu visa saime ņēmās ap dāvanu izsaiņošanu. Priecīgo kņadu pēkšņi pārtrauca meitas neizpratnes pilnais jautājums: “Mammīt, vai tā lellīte ir slima?” Nu samulsuši bija visi, jo izpītās lelles bizes atklāja skatu, kas nepievilcīgs šķita arī pieaugušajiem. Starp skaistās lelles matu šķipsnām rēgojās kaila galva. Mati bija tikai lelles galvas augšpusē, pie ausīm un vienā rindā pakausī – tā, lai, sapinot matus bizēs, galvas kailums neatklātos. Vaļā matiem lelle tiešām izskatījās baisi. Grūti bija arī izskaidrot četrgadīgajam bērnam, kāpēc nabaga lellītei izkrituši mati. Drīzāk tai bija nepieciešams nevis frizieris, bet mediķis. Varbūt ir ekonomiski neizdevīgi ražot cilvēkveidīgu lelli ar pilnu apmatojumu? Varbūt ražotāji nebija paredzējuši, ka bērns noteikti vēlēsies lellei matus izpīt, ķemmēt un izveidot viņai frizūru? Tādā gadījumā jāapšauba rotaļlietu mākslinieku profesionalitāte. Katrā ziņā vecāki saņēma mācību – katru preci veikalā jālūdz izsaiņot, tā rūpīgi jāapskata un tikai tad jāšķiras no, sūri grūti strādājot, nopelnītā, lai nevajadzētu vilties par maisā nopirktu kaķi.
Skaistā lelle ar sapītām bizēm skumst paziņu mazās meitiņas istabā, jo frizierītei nu nemaz negribas ar to spēlēties. Varbūt vēlāk viņu sāks interesēt medicīna, bet pagaidām vecāki plāno jaunu pirkumu – uz mazās dzimšanas dienu.
