Gada nogalē, kad dažādi kolektīvi, ansambļi un radošās apvienības rāda paveikto, Jelgavas pašvaldības aģentūra «Kultūra» skatītājiem piedāvāja sirsnīgu sveicienu svētkos – dejas projektu «Pinokio piedzīvojumi» deju kolektīva «Vēja zirdziņš» izpildījumā.
Gada nogalē, kad dažādi kolektīvi, ansambļi un radošās apvienības rāda paveikto, Jelgavas pašvaldības aģentūra “Kultūra” skatītājiem piedāvāja sirsnīgu sveicienu svētkos – dejas projektu “Pinokio piedzīvojumi”
deju kolektīva “Vēja zirdziņš” izpildījumā (mākslinieciskā vadītāja – Alda Skrastiņa).
Uzreiz jāmin, ka Jelgavas sadarbība ar horeogrāfi Ritu Spalvu izrādījusies apbrīnojami veiksmīga. Pašas R.Spalvas uzveduma ideja iemiesota asprātīgā, dzīvespriecīgā, pašironiski elegantā horeogrāfijā – gana nepretenciozā, bez bērnu izrādēs pierastās kustību vienmuļības un atkārtošanās. Pazīstamais librets par leļļu puikas Pinokio ceļojumu un delverībām (mums pierastākā variantā – Buratīno piedzīvojumiem) izvijas bērnu plastikai un katras vecuma grupas iespējām piemērotās kustībās. Uzvedumā liekas pilnīgi pašsaprotami, ka bitītes var būt lielākas par ēzelīšiem – bez jebkādām loģiskām pretrunām. Turklāt “Pinokio piedzīvojumus” var nosaukt par īstu masu uzvedumu: izrādē piedalās ap 200 dalībnieku vecumā no 3 līdz 18 gadiem – mazi, klunkurējoši, skatītāju nedalītu sajūsmu izraisoši bērneļi, kas, šķiet, dejot iemācījušies ātrāk nekā runāt, un viņiem līdzās šarmantas jaunkundzes, no kurām dažas pārliecinoši demonstrē īstu dabas dotu un darbā noslīpētu dejas talantu. Visiem viņiem deja ir prieks – bez izņēmumiem un atlaidēm. Par dekoratīvo noformējumu pelnīti lauri pienākas scenogrāfam Mārtiņam Vilkārsim. Pamatīgais skatuves gleznojums primitīvista Anrī Ruso stilā pakļaujas dažādu nokrāsu gaismu rotaļām – krāšņs un stilīgs fons leļļu piedzīvojumiem. Dažas vieglas arhitektūras konstrukcijas un asprātīgi rekvizītu akcenti (piemēram, sintētiski zaļie plastmasas baļķēni – leļļu darināšanas izejvielas) papildina vispārējo optimistiski priecīgo gaisotni. Visu milzīgo dalībnieku ansambli piemērotos ģērbos ietērpis kostīmu mākslinieks Ralfs Liepiņš – lielas un mazas spārītes un vabolītes, runcīši un lapsiņas, bitītes un ēzelīši saposti pienācīgi katras radības vajadzībām un raksturam.
Radību patiesi ir vesels lērums un piedzīvojumu – pienācīgs daudzums. Vispirms jau galdniekmeistars Džepeto un viņa izgatavotās lelles: itāļu delartiskās komēdijas personāži un to dažādās transformācijas no skumjā Pjero līdz pat koķeti sacirtotajai princesei, kas izraisa ne vienu vien incidentu. Visas jezgas centrā, protams, pats Pinokio – nebēdnīgs un nešpetns puišelis ar tik pazīstamo garo degunu. Ar mīlestību grebtās koka lelles atdzīvojas un dodas pasaulē. Viņus gaida Brīnumu teātris, kurā visu rīko un vada maģisks Burvis – īsts mags, kas galu galā izrādās neviens cits kā pats Džepeto, kas nepamet savus lolojumus nevienā viņu dzīves brīdī. Košs ansamblis ir viņa trupa: balerīnas, čigāni, spāņi, ķīnieši, kuriem ļauts atdzīvoties R.Spalvas stilizētajās raksturdejās ar atbilstošu Pētera Čaikovska mūziku no klasiskajiem baletiem “Riekstkodis” un “Gulbju ezers” – tik piemērotiem Ziemassvētku noskaņām. Lai harmonija un prieks nebūtu pārmērīgi, pa vidu darbojas arī kāds ekstravagants Ļaunais vīrs – īsti moderns jauneklis, kas sakāro nozagt trupas izsmalcināto Primabalerīnu, tādējādi radot piemērotu pretspēku Pinokio drosmes, uzņēmības un veiklības demonstrācijas vingrinājumiem. Nākamais pārbaudījums ir pamatīgu blēžu un krāpnieku duets – Mantkārīgais Runcis un Viltīgā Lapsa, kuriem Pinokio lielā naudas soma ir īsti vilinošs izaicinājums. Un kur nu vēl Dauzoņpuiku ēverģēlības Rotaļu Leiputrijā, kur par nesamērīgiem priekiem tiek iemantotas ēzeļu ausis…
Iestudējumā izmantots īsts mūzikas kokteilis – R.Portmanes, B.Meija, S.Houpina, H.Torgue, P.Čaikovska, L.Delība melodijas, postmodernā garā brīvi miksējot skaļas klasikas pērles ar īsti trakulīgiem izlēcieniem iz musketieru tēmas. “Viens par visiem, visi par vienu” – tāds ir vēstījums, kas muzikāla caurviju motīva angliskā izpildījumā izritinās cauri visai aptuveni stundu garajai izrādei. Galu galā pasaka ir adaptēts dzīves attēls, savdabīga Aizspogulija, kur tāpat no visām pusēm uzglūn briesmas, nodevība un krāpšana – kaut arī pasniegti pasaku estētikas vieglajā tonī. Un dzīvē līdzās nebūs tādu lādzīgu Džepeto, kas pasargās ļaunajos mirkļos un sniegs palīdzīgu roku. Toties būs patiesa draudzība, sirsnība un mīlestība. Kādu vēsti vēl Ziemassvētkos varētu gaidīt?
