Uz meistarklasi un koncertu kultūras namā nākampiektdien, 16. janvārī, interesentus aicina tiviešu ansamblis «Ay – Kherel», kas pārstāv šīs Dienvidsibīrjas tautas skaņu mākslas tradīciju – virstoņa rīklesdziedāšanu.
Uz meistarklasi un koncertu kultūras namā nākampiektdien, 16. janvārī, interesentus aicina tiviešu ansamblis “Ay – Kherel”, kas pārstāv šīs Dienvidsibīrjas tautas skaņu mākslas tradīciju – virstoņa rīklesdziedāšanu.
Tivas valstiskā patstāvība beidzās Otrā pasaules kara laikā. Kopš 1944. gada Tiva ir autonoma republika Krievijas sastāvā, un par Mongolijas pierobežā mītošās mazās (apmēram 150 tūkstošu) tjurku tautas valsti pasaulei mūsdienās atgādina varbūt vienīgi kāds filatēlisks retums – neatkarības laikā izdotās pastmarkas.
Pirms pārdesmit gadiem tivieši pasaulei sevi pieteica ar ko citu. Kopš deviņdesmitajiem gadiem redzamu vietu pasaules mūzikas apritē ieņem viņu tautas māksla, sevišķi sena tradicionālās mūzikas forma – animistiskas pasaules uztveres izpausme dabas skaņu mimēzē (atdarināšanā). Pēc tiviešu tautas ticējumiem, viena no dabā mītošo garu izpausmēm ir skaņas – gan tās, ko priekšmeti, dzīvas būtnes un parādības rada pašas, gan tās, ko dabā ar nolūku iegūt tās spēku rada cilvēks, tai skaitā arī dabas skaņas, ko viņš atdarina. Skaņu mimēzes instrumentālo daļu pārstāv, piemēram, ediski – niedres pūšamais, kas atdarina briežu mātes saucienu; koka gabaliņš khirlī, ko griež kā propelleru, lai skaņa līdzinātos vēja auriem; vai medību rags amirga, kura pūšana atgādina brieža riesta dziesmu. Vokālo izpausmju vidū goda vietu ieņem rīklesdziedāšana, šai Āzijas reģionā pazīstama ar nosaukumu “khoomeior khoomii” (no mongoļu vārda, kas nozīmē “rīkle”). Neatkarīgi no iespējama tekstuāla papildinājuma šīs vēstījuma formas svarīgākā daļa ir bezvārdu izteiksmīgums.
Meklējot salīdzinājumus eiropieša ausij pazīstamāku asociāciju vidū, zemāko no diviem (vai trim) rīklesdziesmas vienlaicīgajiem toņiem jeb pamattoni rietumnieki mēdz salīdzināt ar dūdu, augstāko – ar flautas tonālajām īpašībām (pēdējais noteiktā stilā var sasniegt mums gluži vai neticamu augstumu).
Runājot vai dziedot (netivietim ierastā izpratnē), balss tembru kopā ar pamattoni veido daudzi periodiskās elementārsvārstībās radušies palīgtoņi. Rīkles dziedāšana ir spēja no plašās amplitūdas izšķirt un pastiprināt vienu virstoni, noklusinot pārējos.
Šis virstoņu attīrīšanas mehānisms pagaidām nav līdz galam izpētīts. Vairākas vispārīgas rīklesdziedāšanas iezīmes 1999. gadā žurnālā “Scientific American” publicētajā rakstā “The Throat Singers of Tuva” apkopojuši mūzikas etnogrāfs Teodors S.Levins un komponists, vokālo tehniku pētnieks Maikls E.Edžertons. Dziedātājs pazemina vai paaugstina pamattoni, līdz dzird vēlamo virstoni rezonējam maksimālā amplitūdā. Kā liecina elektroglotogrāfijas pētījumi, virstoņa spēku stiprina balss saišu sakļaušanas pēkšņums un tas, ka skaņas veidošanās cikla lielāko daļu balssaites ir sakļautas. Virstoņa izdalīšanai dziedātājs izmanto tās balss aparāta rezonējošās īpašības, kas kalpo patskaņu izrunai, kā arī izvirza uz priekšu žokļus, izstiepj, sašaurina un noapaļo lūpas.
Virstoņu rīkles dziedāšanas stili ir toņu pārejas paņēmienu kombinācijas, kurās dziedātāji manipulē ne vien ar īsto un neīsto balssaišu, mēles un lūpu stāvokļiem, bet izmanto arī, piemēram, tā dēvēto uzgāmuru (lapiņveida skrimsli, kas barības rīšanas momentā aizklāj ieeju balsenē).
Mūsdienās pazīstamākā rīkles meistardziedoņu mītnes vieta ir Tiva un kaimiņnovads Rietummongolijā, taču radniecīgas tehnikas sastopamas arī citviet pasaulē. Zināma līdzība ir virstoņu attīrīšanas paņēmienos, kādus izmanto baškīru uzilo muzicēšanas manierē, uzbeku, karakalpaku un kazahu tautas mutvārdu tradīcijā, Tibetas budistu dziedājumos. Tradicionālajā mūzikā citos kontinentos virstoņu dziedāšana ir reta, taču sastopama parādība. To, piemēram, piekopj zosas cilts sievietes Dienvidāfrikā.
Virstoņu rīklesdziedāšanas elementu izmantojuma piemērus Rietumu popun rokmūzikā var atrast visā 20. gadsimtā: no Teksasas “country” dziedātāja Artura Mailsa divdesmitajos gados līdz Minesotas rokgrupai “Big Sky” pašlaik. Bet kā atsevišķu netradicionālās ambientās mūzikas virzienu virstoņu skaņu mākslu Rietumos 1975. gadā pirmais sāka izkopt Deivids Haikss un viņa Harmoniskais koris.
Kuriozi, bet virstoņu rīklesdziedāšanas tradīciju dzīvīgumu to dzimtenē apstiprina fakts, ka vēl pirms gadiem divdesmit tautas mūzikas koncerti Tivā bija neierasta parādība. Tivieši savu mūziku uzskatīja par pārāk ikdienišķu un izplatītu, lai maksātu par ieejas biļeti uz tās koncertu. Līdz ar starptautiskas ievērības iegūšanu (visslavenākie, protams, ir deviņdesmito gadu sākumā dibinātie “Huun – Huur – Tu”) sabiedriskā dzīve tiviešu tautas mūzikai sākusies arī pašu mājās, un iecienītākie dziedātāji ieguvuši nacionālās kultūras identitātes simbolu statusu.
Ansambli “Ay – Kherel” (“Mēnesstars”) 1994. gadā dibināja atzīts tiviešu virstoņa rīklesdziedātājs Vladimirs Sojans. Kolektīvs pārvalda piecus stilus: tiviešu nomadu ikdienas neatņemamo daļu “khoomei”, liriskajās balādēs izmantotos “sygyt” (visaugstākais virstonis) un “kargyraa” (sevišķi zema rīkles skaņa), basa vai baritona pamattonalitātē parasti bez teksta dziedāto “borbangnadyr” ar pulsējošu, asimetrisku ritmu un “ezengileer” (lūpu vibrāciju veidotās liegās skaņas). Pavadījumā mēdz izmantot ar lociņu spēlējamu divstīgu instrumentu igilu, divu vai trīs stīgu strinkšķināmo instrumentu došpulūru, flautai līdzīgo pūšaminstrumentu limbi un mutes arfu (“khomus”).
Jau pirmajā “Ay – Kherel” pastāvēšanas gadā grupa varēja lepoties ar bagātīgu koncertdzīvi. Tivieši muzicēja Kanādā, ASV, Vācijā, Austrijā, Ungārijā. Ik gadus “Ay – Kherel” aicina uz kādu folkloras festivālu ārpus Krievijas. Grupa piedalījusies arī nīderlandieša G.Jansena operas “Noass” uzvedumā kopā ar kolektīviem no Libānas, Čīles, Japānas un Amerikas.
“Ay – Kherel” ir astoņi dalībnieki, viens no viņiem, starp citu, praktizējošs šamanis.
