Graužot pāri palikušās piparkūkas, 31. decembra naktī izstaigāju visas lielākās Jaunā gada sagaidīšanas vietas Jelgavā – klubus, kultūras namu, pilsētas ielas, pa ceļam, ik pa brīdim noraudzīdamies uz notiekošo Hercoga Jēkaba laukumā.
Graužot pāri palikušās piparkūkas, 31. decembra naktī izstaigāju visas lielākās Jaunā gada sagaidīšanas vietas Jelgavā – klubus, kultūras namu, pilsētas ielas, pa ceļam, ik pa brīdim noraudzīdamies uz notiekošo Hercoga Jēkaba laukumā. Jocīgi, bet šķiet, ka mūsdienīga masveida svētku svinēšanas muzikālā puse latviešiem asociējas ar lētu, viegli atdarināmu sintezatoru trinkšķināšanu, līdz nepazīšanai vienkāršotām dziesmu kaverversijām un pēc iespējas skanīgākiem izpildītāju vārdiem. Bet, ja skanīguma pietrūkst pašu skaņas radītāju vārdiem, tad tā netrūkst viņu atdarināmajiem. Piemēram, kādā Jelgavas rajona Jaungada nakts svinību pieteikumā uzzinām, ka “būs daudz labi zināmu līdzi dziedamo un dejojamo dziesmu”. Atsaucot atmiņā tamlīdzīgus pasākumus, tas labākajā gadījumā nozīmē smeldzošu sievietes vokālu sintētiskā pavadījumā, kas, izpildot “I Will Always Love You”, mēģina kaut cik atdarināt Vitnijas Hjūstones plašo balss diapazonu.
Tāpēc par muzikālā (un nevis zilā pērtiķa) 2004. gada sākumu sev pavēstīju tikai 3. janvārī, pēc Aleksandra Sircova (Muraveja) dzimšanas dienas pasākuma “Četros baltos kreklos” kopā ar “Latvian Blues Band”, “Johnny Salamander”, Pitu Andersonu, pašu jubilāru un citiem mūzikas “monstriem”, raksturojot to kā apskaužami profesionālu mūziķu darbu, kuriem itin nekas netraucēja perfekti pasniegt Savu Mūziku, nevis atgremot citu darināto.
Starp citu, tie, kas nevarēja atnākt pie Muraveja 2. janvārī, lielāko daļu šo mākslinieku gada garumā varēs dzirdēt tepat Jelgavā, sākot jau ar 10. janvāri, kad uz Jelgavas “kreklu” skatuves kāps Pits Andersons.
